Dīvaini ir Lavkraftu nosaukt par cilvēku ar visskaistākajiem sapņiem. Likšu to apmēram vienā dīvainības pakāpē ar Ktulhu parfimēriju.


Jā, man patiesībā ir mazliet kauns. Jā, es pilnīgi ticu, ka profesors būs bijis makten jauks - bet nebija pārliecības, ka pēc profesora būtu vēl kāda pauze, kurā iespējams aizdoties prom pieklājīgi.... Monotonās balsis - lauzītā angļu valodā un brīžam burtošana, vārgajā sveču gaismā tā vien mudināja paviesoties sapņu pasaulē - tik ne Lavkrafta, bet savā personīgajā.


Es varētu te pastāstīt par faraonu-vientuļnieku, kas dzīvoja savā smilšu nogludinātajā akmeņu krāvumā tuksnesī, bēgdams no savas tautas. Vai pastāstīt par oāzi tuksneša vidū - pūstošu dārzu ar sarūsējušiem žogiem. Zeme trūdēja burbuļojot, un vietām no tās izspraucās rokas, bez miesas un kauliem. Izmisušas savā bezgalīgajā vientulībā, gatavas uz visu, lai tu paliktu. Paliktu ar savu siltumu, kurā tik dāsni spēj dalīties....
OK, sapņa sižeta galvenais trigeris ir Piknika "Pesņi vampira" - bet tik un tā - nav ko sūdzēties, savu iespaidu Lavkrafts atstāja, pat par spīti tam, ka Ērika Zāna mūzika jau bija zināma...

Bet pārpsriest Lavkrafta Zāna mūzikā ietverto filosofiju no "Vai lavkrafts bija kristietis" viedokļa man nešķiet jēdzīgi. Vai Grim Reaper ir kristiešu parādība? Nav.
Vai Ērikā Zānā ir Grib Reaper?? Ja lasītājs to vēlas tur ielikt, var arī tā. Bet tā vairāk ir atteikšanās uztvert to, kas ir nekas. Bezgalīgā stāsta neredzamais tukšums ziniet. Iekļaut apziņā neietilpināmus jēdzienus ir Lavkrafta stāstiem tipiski - kaut vai "Color out of Space" - stāsts, kurā ļaunumam ir izteikti vizuāla forma, vienlaicīgi norādot lasītājam, ka viņš _nespēs_ to vizuāli iztēloties.


Vai upe, kuru šķērso narrators ir Stiksa? Netieši.
Tumšas upes šķērsošana vienmēr modina zināmus kloķīšus mūsu kopīgajā zemapziņā - tas ir lielisks noskaņas elements. Bet vai tas ir filosofisks elements Zāna mūzikā? Šaubos.
Piekrītu par mūziku kā unikalitātes saglabāšanu, mūzikas atpazīstamību kā identitātes zaudēšanas zīmi un saplūšanu ar tukšumu. Jā. Bet, ka tas būtu stāsta filosofiskais vēstījums?
Nē. Tā ir tikai briesmu izjūtas papildināšana, lavkraftiskajām 'bailēm no nezināmā', pievienojot arī gana bieži Lavkrafta stāstos sastopamās 'bailes no identitātes zaudējuma'.
Vai tādēļ stāsts ir par nāvi?
Nē. Tā nav abpusēja vienlīdzības zīme.

Bet ja kāds, kas bija uz diskusiju, pārstāstītu tur teikto, es būtu ļoti pateicīga.



Pārmērīgā miegainība no manis nevēlas atkāpties jau kopš atvaļinājuma.

Upd: Uh. Jau saņēmu "lasīju vakar, ka daži aizgājuši, bet et tu?....
Mierinājumam - attiecināms uz mani - jā. Bet rakstīts par mani? Nez vai.