Kad visi divi cilvēki ģimenē ir cibas lietotāji (pat ja esmu aktīvākā rakstītāja, tad otra puse, ar savu lepno lietotāja kārtas skaitli 260 droši vien lasa vairāk, par spīti 'ciba vairs nav kā agrāk'), tas reizēm rada interesanas situācijas.

"Vai viņa par tevi šodien rakstīja, vai?" "Kāpēc?" "Tas vienkārši tik ļoti pēc tevis izklausījās".
Un tagad man ir lieliska izvēle, kuram dēmonam ļaut izbāzt degunu no azotes. Mazvērtībai (ak dies, vai tiešām es tik maz runāju ar cilvēkiem, ka pat tas, kas man šķiet pavisam normāls, pārējiem jau sāk šķist dīvains), vai napoleonismam (re cik es laba, re cik es varena, re cik es unikāla)
Tā es šūpojos no grāvīša grāvītī.

Pārspīlēju, protams pārspīlēju. No manas puses tas vienkārši ir pārspīlēts racionālisms. Man ir interesanti vērot, kā dažādu norišu rezultātā mainās mana attieksme pret pasauli. Es zinu, ka, piemēram, pret opciju 'ap gadiem 30 man varētu būt savi bērni' attieksme ir diametrāli mainījusies nieka 5-6 gadu laikā. Uzskati par to 'kas man nepieciešams no dzīves nākamo piecu gadu laikā' - būtiski mainījusies mazāk kā divu gadu laikā.
Es neizprotu empātiju. Varbūt, ka es tiešām vēl neesmu tā īsti nonākusi līdz atklāsmei, ka apkārtējie cilvēki arī ir atsevišķas būtnes, vai kas nu tur - bet tā detaļa, kas ļauj 'pateikt īstos vārdus šajā brīdī' man trūkst. Un ja galu galā, es sarunājos, lai ļautu savām domām pamaisīties ar kādām svešām idejām un emocijām, tad pēdējais, kas man vajadzīgs, ir kārtējais savu domu atspoguļojums. Reizēm ir vēlme pēc domām, kuru tieša pēctecība savējām vismaz nav acīmredzama.

Agnosticisms kā attieksme pret dzīvi ir piemērojams ne tikai reliģiskiem jautājmiem.