nu savā ziņā tas ir saistīts ar "Tev nebūs nokaut" un šajā gadījumā šķiet tas varētu darboties.. ar to potenciālo likteni ir tā, ka jebkura cilvēka likteni ietekmē tik daudz faktoru, ka pat uz deguna izkususi sniegpārsliņa rezultātā var izrādīties tas faktors, kas nogalina... tāpēc nedomāju, ka aborts būtu slikts raugoties no "likteņa" pozīcijām...

es domāju, ka tas vairāk saistīts ar to, par ko mūsdienās vairāk nerunā... nez kāpēc ir saglabājies arhaisks priekšstats, ka ja ir ieņemts bērns, tas ir jādzemdē... citādi sanāk kaut kā bezatbildīgi... ar seksu nodarbojas, bet tikko paliek stāvoklī, tā uz galda... nez... varbūt es to nesaprotu tāpēc, ka esmu vīrietis... pie tam vīrietis ar diezgan dīvainiem morāliem standartiem...

Visnotaļ veselīgs uzskats patiesībā.

Derīgs gan tikai tikmēr, kamēr līdz abortam nav nonākts (jo pēc tam tas iznāk vienkārši kā sods neapzinīgajai mātei... un nu sorry, bet ja bērns tiek uztverts kā sods par bezatbildību - tad varbūt tomēr labāk ne?) -bet citādi uzskatam nav ne vainas.


Attiecībā uz sniegpārsliņu - nju redz - tā nav apzināta rīcība, un tas nekad nebūs vienīgais faktors.
Kamēr aborts ir pilnīgi apzināta un 100% potenciālā likteņa nogriešana - lai kāds tas arī būtu bijis. Citādi vēl paliek kaut kādas iespējas.

veselīgs jā, bet mūsdienām tas ir anahronisms... ar tādiem uzskatiem varēja dzīvot pirms 500 gadiem, tagad tā pagrūti... :)

es vienkārši pazīstu vairākas sievietes, kuras ir taisījušas abortus un zinu kādas viņas kļūst pēc tam... teiksim, vienai draudzenei ir pagājuši trīs gadi, bet pietiek ieraudzīt kaut vai zīdaiņa fotogrāfiju, kad izplūst asarās "ko es izdarīju?"... un tā ir ļoti bieži... tāpēc es tiešām sieviešu vietā divreiz padomātu pirms tiešām izlemties par abortu... pašas savu psihisko un fizioloģisko veselību bojā... bet kā sods.. nu nez... kā sods tas sanāk tik vai tā... jautājums kā tas tiek uztverts...

bet runājot par likteni, man ir ezotēriskā likteņa uztvere... ja bērns nav piedzimis, tad liktenis viņam nav bijis uzrakstīts... vecāki nav vainīgi... tas ko viņi zaudē, ir kāds pavediens viņu pašu liktenī, kas varētu būt visai nozīmīgs...

Tu pārāk augstu/zemu nevērtē pašreizējo sabiedrību? Līdzīgs uzskats ir pārāk jau nu daudziem man pazīstamajiem un pat dažām pazīstamajām. Pārsteidzoši, bet ne vienmēr šāds uzskats ir atbildis rīcībai. Kas nav traucējis tā uzskatīt arī vēlāk.

Tas ko tu dēvē par ezotērisko likteņa izpratni manā pasaules uzskatā iedzīvoties nespēja. Pārāk ļoti centrējos uz sevi.

es jau arī neteicu, ka mēs neveidojam savu likteni... neviens no malas to nedara... vienkārši ir zināmas predespozīcijas... ļoti gari stāstīt visu garo ideju... tas tā īsumā...

es ārkārtīgi zemu vērtēju pašreizējo sabiedrību... uzaugu izolācijā no pasaules un tāpēc biju pārliecināts par to, ka pasaulē pastāv gaišais... izlīdu no pagraba cilvēkos un sapratu, ka esmu kļūdījies... bērnības trauma... bērniem nedrīkst ļaut mācīties vēsturi, pirms tie nav redzējuši savu laiku... :)

un nodot savus ideālus ir tizli... ir gadījies to darīt un daudzus gadus pēc tam nožēlot...

Manuprāt vispirms ir stulbi vispār sevi šādiem ideāliem pakļaut un ar tiem dzīvot... Bet tas ir tikai m ans viedoklis.

Bet par likteni - ideju es, šķiet, principā zinu.
Vienkārši es pasauli analizēju sākot ar "Domāju, tātad esmu" prezumpciju - tas man pagaidām palīdz izskaidrot un daudz-maz tikt ar visu galā. Ja to var saukt par tikšanu galā...
Paļaušanās uz iepriekšnolemtību pat vismazākajā pakāpē radīja pārāk lielas problēmas.

bet predespozīcija nekādā gadījumā nav nolemtība... tie ir faktori, kuri palīdz mums pašiem lemt savu likteni.. :)

protams, ka katram ir sava pieeja, kura katram indivīdam ir vislabākā pasaulē... protams, ka nekad mana pasaules pieeja nederēs Tev un otrādi... var sakrist dažos punktos, bet nevar būt vienāda... katrs, kurš meklē, atrod kaut ko citu... un es nedomāju,ka tas ir slikti... so, necenšos Tev uzspiest savu ideju, vienkārši to mēģinu to paskaidrot...

bet ar ideāliem jau ir tā, ka ja tie ir uzlikti sev vēl gandrīz neapzinātā vecumā, tad mēs pār tiem vairāk nevaldām... tie valda pār mums...

Par laimi, nav nācies nonākt situācijā, kur pamanītu šādu ideālu esamību.

Bet par likteni...
Ehh, ieintriģēji, rodas tomēr vēlme noskaidrot ko tieši tu saproti ar to, ko teici.
Pastāsti kādreiz. Var arī tagad.

Te, savā cibā - tas jau vienalga...

labaak kaadreiz... tagad neesmu maajaas... pa Riigu dziivojos...

nav veeleeshanaas kaut kad satikties un parunaaties? un pie reizes aizpildiit to nolaadeeto testu?

Nespēj savākt nepieciešamo cilvēku skaitu, bet sirdsapziņa neļauj rezultātus safabricēt?

Principā jau... nez, varbūt kaut kad arī varētu. Konkrētākas idejas?

pacilāju vecos darbus un konstatēju, ka agrāk praktiski visu fabricēju... tagad kaut kā ne tik daudz, ka sirdsapziņa neļauj, vienkārši negribas... pašam liekas muļķīgi...

bet ar cilvēkiem tiešām pašvaki... trūkst baigi daudz...

pagaidām konkrētāku ideju man nav... šovakar būšu Režicā, tad domāšu, Rīgā galva ir tukša... :)

Atkarīgs jau no tā, vai darbu raksti tāpēc, ka vajag, vai tomēr tāpēc, ka interesē...
Kad idejas rodas - padalies.

Starp citu, līdz kuram datumam tev tās aptaujas jāsavāc?

nu tieši tur jau tā problēma, ka es vienmēr daru tikai to, kas man pašam interesē... un to, ko spiež, es daru tā, kā pagadās... bet ar diplomdarbu es jau vispār grēkoju... man bija jāraksta organizāciju psiholoģijā, bet tā mani absolūti neinteresē... tāpēc rakstu to, kas patīk un ceru uz ticamiem rezultātiem..

dati jāievāc diezgan drīz, lai paliek laiks apstrādāt (no šodienas skaitot ~mēnesis)... nākamajā pirmdienā un otrdienā domāju padzīvoties pa Rīgu un patestēt ļaudis...

Interesanti, kādā jomā tad skaitās šis te, ko raksti tagad?

un nākamā - tā ir 14. vai 21.?

nākamā tas ir parīt... :)

es tiešām nespēju iedomāties, kādā jomā tas ir... :)