"Īstā mīlestība gaida" tīri subjektīvi no normas šķiet tik pat tāla kā praidisti. Vai tik pat tuva, tulkojiet kā vēlaties.
Arī, ziniet... orientācija.
Teorētiskais bonuss - vajazdētu mainīt attiecību fokusu, lielāku uzmanību pievēršot otra cilvēka novērtēšanai un iepazīšanai, nevis citu jau pirms tevis sagatavotā/izglītotā paņemšanai no plauktiņa.
Teorētiskais mīnuss - um, nu vai tās gaidīšanas par to 'wī, kā nu būs', neaizēno pašu būšanu?
Tādām lietām tomēr ir jānotiek dabiski, nevis pēc pasūtījuma, noteiktā datumā.
Un, ja abiem tā vēl ir pirmā kopīgā reize bez kādas vērā ņemamas iepriekšējas pieredzes - nu nezinu, tas izklausās pēc kaut kā baisi samākslota.
Kāzas jau vispār tāda... teātra izrāde.
Vismaz šur tur angliski runājošās zemēs joprojām laulības spēkā esamības priekšnoteikums ir sekss starp laulātajiem pēc kāzām, vismaz vienu reizi. Nja.
OK, es saprotu, ka tas strādā īpaši patriarhālā sabiedrībā, kur nevainības pienākums ir tikai vienai pusei, kurai tiesības vispār ir diezgan minimālas. Bet ne jau šādi.