Pamanīju, ka baltpūkainvēderainā kāmiene vakar cītīgi grauza būra restes - kā parasti to dara, kad kādu laiku aizmirsts pabarot/ūdeni ieliet - lai gan šoreiz tāda iemesla noteikti nebija.

Domāju - garlaikojas. Pieliku pirkstu pie restēm - viņa ar, tā mīļi uzlika ķepiņu.
Pieliku vēl vienu pirkstu - un iekoda. Pie tam pamatīgi, asinskāri.


Palikšu pie kaķa. Tas pundurkāmis ir nejauks zvērs.
Nepieradināts un nepieradināms.
Pat grūti noticēt, ka dzīvo manās mājās jau ilgāk par pusotru gadu.

Laika relativitāte... ja salīdzina ar bērnībā mīļajiem lielajiem kāmjiem un jūrascūkām, kas šķita tik ļoti pierasti dzīvnieciņi - lai gan visi, izņemot vienu, dzīvoja mazāk par šo mazo pundurbriesmoni....

Protams, viņas indēšanu ar dihlofosu neatbalstu joprojām.