To, ko mēdz dēvēt pirmo reizi lasīju kādā 6. klasē... Lai gan, iespējams, arī nedaudz agrāk.
Kā daudziem - pirmo priekšstatu par žanru radīja tas pats Verns, vairums kura darbu pirmkārt bija piedzīvojumu romāni, un tikai kaut kur krietni tālākā plānā - zinātniskā fantastika. Lai gan tagad, to uzrakstot sāku domāt - varbūt tas tāds, sestklasnieka viedoklis? Tagad prātā nāk tikai viens romāns - Begumas milijoni, kas vairāk bija sabiedrības virzienu un utopijas radīšanas mēģinājuma apcere, nevis piedzīvojumu romāns - bet varbūt, ja pameklētu, tagad šādas vērtības atrastu arī citos - tikai toreiz mani tas absolūti neinteresēja (un pareizi ir, 10gadniekiem par to nav jādomā).


Kā žanrs zinātniskā fantastika ir gana plašs.. Jo īpaši jau tam, kas nekad šo žanru īpaši apskatīt nav mēģinājis - jā, tam tā parasti asociējas ar piedzīvojumu romāniem, kosmiskajām operām, efektīvām kosmosa kuģu kaujām un obligātajām lāzerpistolēm. Man brīžiem gadās krist otrā galējībā, lasot zinātnisko fantastiku, kā pārdomas par valsts teoriju un ar to saistītiem filosofiskiem jautājumiem - nu tādā, lasāmākā un, iespējams, nmepārprotamākā mērcē - tas pats Makjavelli raksta visnotaļ interesanti, es pat teikru prasmīgi. Bet kura no viņa idejām ir nonākusi līdz mūsdienu sabiedrības vidējam kolektīvajam viedoklim?


Nu jā, tā, kas viņa darbos pat īsti izteikta nebija... Bet es gribēju rakstīt par Diku, nevis Makjavelli un zinātnisko fantastiku, nevis valsts teoriju.

Simulakri

(iesākumam, lai neatkārtotu jau cibā izskanējuši jautājumu - aptuveni aprakstot simulakrs (angliski - simulacrum, daudzskaitlī simulacra) - kopija, kurai trūkst orģināla gara.)

Un tātad - kāpēc viss tas ievads?

Tādēļ, ka šis laikam ir vienīgais man zināmais zinātniskajai fantastikai pieskaitāmais darbs, kur piedzīvojumu saturs ir praktiski pielīdzināms nullei. Nepamatotu atpazīstamību ieguvušais Orvela "1984", kuru gan bieži vien SF pieskaitīt nevēlas (tieši dēļ aizsprieduma, ka SF=piedzīvojumu romāns ar citplanētiešiem) tad jau piedzīvojumus satur krietni, krietni vairāk.

Kas tad īsti ir aprakstīts Simulakros, ja piedzīvojumu tur nav, bez sf tā nenoliedzami ir?

Tikai distopiskas sabiedrības pirmssabrukšanas posma apraksts, no pusduča dažādu šajā sabiedrībā dzīvojošo viedokļiem - no Pirmās Lēdijas (darbība norisinās "Amerikas un Eiropas savienotajos štatos. Vācija kļuvusi par, šķiet, 53.) līdz no Padomju Savienības emigrējušas ģeniālam, bet psihiski smagi slimam mūziķim, līdz vienkāršam ierindas strādniekam, kurš nespēj nokārtot intelektuālo testu (iknedēļas pārbaude 'vai tu esi cienīgs dzīvot mūsu vidū).
Sabiedrība, kuras struktūra balstās uz dalījumu divās kastās, no kurām vienai ir pieeja 'slepenajām zināšanām' - bet otrai, kas nodrošina pirmās dzīvi - nav. Kasta gan, iespējams, būtu nedaudz pārspīlēti teikts - acīmredzami ar ģimeni tai sakara praktiski nekāda.)

Līdzīgas idejas šeit aprakstītajām var manīt gan jau minētajā "1984", gan Sterlinga "Šizmatricā", gan Peļēvina "Generation P" - pēdējā gan nedaudz. Bet tieši šo ideju aprakstā "Simulakrus" es vērtētu visaugstāk.

Iespējams, gudrākā sf grāmata, kuru iznācis lasīt. Par spīti it kā nobeiguma neesamībai un daudziem nepabeigtiem sižeta pavedieniem. Par spīti saraustītajam stāstījumam (šīs stāstīšanas metodes pielietošanas biežuma ziņā pārsniedzot kaut vai to pašu Kriptonomikona un "Snowcrash" Stepehsonu). Tāds zilonis uz astoņām kājām, no kurām lasītājam dots aptaustīt tikai katras mazo pirkstiņu. Pietiekami, lai minētu, kādēļ zilonis beigās nokrita. Nepietiekami, lai to saprastu.

"Clans of the Alphane Moon"

Pirms kāda laika cilvēce uz kāda attāla mēness izveidoja psihiatrisko slimnīcu - tādai ērtai pacientu izolēšanai.
Kaut kad vēlāk, sākoties karam viss personāls tika evakuēts.
Pēdējos 25 gadus neviens Zemes pārstāvju kuģis tur nav nolaidies.

Tur ir izveidojusies sabiedrība.


Romāns balstās uz minējumu, ka cilvēka domāšanu, uztveri un emocijas mainošajām slimībām bez negatīvās puses ir arī pozitīvā - un rodas tur tāda, specializēta sabiedrība, kur katrs dara to, ko savu īpatnību dēļ dara labāk, nekā vidējais 'normālais' cilvēks. Paranojas upuri kļuvuši par politiķu šķiru, maniakālās depresijas - par kareivjiem un izgudrotājiem.
Uzmācīgo ideju upuri nodarbojas ar aprēķiniem un plānu detalizēšanu, bet dažas citas šizofrēnijas izpausmes novedušas pie pavisam dīvainām īpašībām, kas ļauj projicēt savas domas un halucinācijas, ļaujot apkārtējiem redzēt to, ko grib viņi... Nu tad, kad viņi vispār kaut ko grib.

Nekā komiska - lai gan sākotnējais apraksts ļauj iedomātos ko tādu. Bet arī - nekā īsti traģiska.
Sievas (ģimenes psiholoģes pēc nodarbošanās, psihiatres pēc izglītības, kas devusies izpētes misijā uz šo pavadoni, pēc pagājušajiem 25 gadiem) un vīra (CIP aģenta, propogandas proklamāciju autora, prasmīga androīdu programmētāja, kura vadīts androīds tiek misijai piekomandēts kā uzraugs) šķiršanās un atkalsalabšanas mēģinājums - uz tāda groteski baisa, politiski episku divu civilizāciju sadursmju fona.


Dīvains darbs. Nezinu, kam es jelkad ieteiktu to izlasīt. Ja nu vienīgi kā piemēru - lūk šis ir darbs, kas liek uzdot jautājumu "un kas īsti autoram par aizspriedumiem pret laulības institūtu"... Hmm, nu jā, wikipēdija dos vajadzīgso faktus, šādiem dzelteniem secinājumiem. Arī par uzskatiem, par psihiatrijas problēmām.


Rekomendācijas? "The Simulacra" - ja ir vēlme palasīt versiju par infokrātisku sabiedrību. Bet ja kārojas zinātnisko fantastiku... Šim autoram ir arī citi darbi. "Do Androids dream of electric sheep" droši vien būs slavenākais. Ir Ridlijam Skotam tāda filma ar Harisonu Fordu galvenajā lomā, "Blade Runner" - tā ir kā reiz pēc tās grāmatas motīviem. Ar ļoti skaistām atsaucēm, jo īpaši sižetu atšķirības vietās. Pūces kas nomira pirmās. Pūces, kas izliekas īstas un tādēļ ir dārgas. Pūces, kas, protams, ir mākslīgas, un tāpēc ir apbrīnojami dārgas.... Filma nepēta visas grāmatas problēmas - bet tā ir laba. Tiešām.

Bet Alfas mēness klanus - ja nu vienīgi iznācis tos vienā sējumā ar Simulakriem nopirkt... Citādi - laikam tomēr nē.