Šodien, autobusā uz darbu braucot, konduktores bļaujamceliņa otrā pusē sēdēja viena vecmāmiņa, ar lakatiņu ap sirmajiem matiem.

Viņai priekšā bija milzīgs Latvijas pasta celofāna maiss, no kura vīdēja ļoti pieklājīga izmēra papagaiļu būra restes, no kurām lupa nost dzeltenā krāsa. No būra ik pa laikam atskanēja kāds pīkstiens, ieskatoties bija manāms, ka iekšā sēž kaķēns. No tiem, kam plankumi uz deguna liedz izskatīties tik bezgalīgi mīlīgiem, kā tas kaķēniem parasts - šīs vasaras piemājas klaidonīšu kaķēnu birums un pašiem savs personīgais ņaudētājs mājās ir mani izlutinājuši.

Vecmāmiņa pa laikam apsauca kaķēnu (bet varbūt tur bija vairāki? nav ne jausmas)....

Kāpēc mani māc šaubas, par tās dzīvībiņas iespējām ieraudzīt nākamās pirmdienas saullēktu?