Daļas no ceturtdienas vakara spēlē sastāstītā atstāsts.
Kas gribēja spēlēt, bet vispirms aprunāties par tēlu - nu dodat man ziņu par jums derīgajiem laikiem :)


("Pazudušo pasta ratu" noslēpums, vismaz daļēji, ir atrisināts - drovu jaunā kroņa matrona, Ka'ela El'laigha apgalvo, ka pie visa vainīga iepriekšējā kroņa matrona, viņas nelabvēle Illaina Novirra, kas vēlējusies izmantot ienākumus no gnomu telegrāfa līnijas "Zilfenšteina-Zalcberga" būves un izmantošanas, lai atbrīvotos no nepieciešamības lūgt El'laigheniem finansējumu Novirrenu armijas apbruņošanai. Lai paātrinātu telegrāfa būvi, esot bijis nepieciešams diskreditēt Brokidolas pasta ceļu, savukārt daļu pasta satura augsti vērtējuši Frankelšteinas izlūkdienesti. Bijušie "Pastnieki", nu jau atstājuši gan drovu Ziemeļu galvaspilsētu, gan Brokidolu, un, pirms doties meklēt "Anarhista Pavārgrāmatu", vēlējās izmest līkumu caur Zalcfruntes galvaspilsētu Zalcbergu, un pie viena izplest savu Anarhijas mācību pēc iespējas plašāk).


Aiz loga liegi krita sniegs, kad varonīgie bankas aplaupītāji atgriezās pilsētas vecākā mājā, kuras cietumā nu jau bija ieslodzīts pats ciema vecākais. Visu nakti astronoms bija pavadījis rūpīgi nomērot un rēķinot Zaļās komētas trajektoriju, lai ar pāris kilometru precizitāti atzīmētu slavenās "Anarhista pavārgrāmatas" pašreizējo atrašanās vietu. Viņu sargāt noliktā gargoila pārgurusi gulēja uz jumta dakstiņiem - melnie nakts mošķi viņu bija pagalam nomocījuši.

Sasēdušies ap brokastgaldu, visi gaidīja trakā gnomu maga Kvizila un eleganto ādas mēteļu nēsātāja francūža Luisa atgriešanos, lai uzzinātu, kā veicies ar no bankas

izzagtās naudas izvietošanu drovu El'laighenu pazemes tempļa mantnīcās.

Uz brīdi gaiss kļuva kā elektrizēts un pēc pāris skaļiem sprakšķiem istabas vidū materializējās divi stāvi - kā parasti nevainojamā melnā ādas mētelī tērptais Luiss, bet

kopā ar viņu - kāds melnādains, sirms elfs, dīvaina paskata apmetnī ar vēl dīvaināka paskata amuletu ap kaklu, toties Kvizils nekur nebija manāms.
Luisa brāļošanās ar tumšajiem elfiem, kurus pat viņu attālie virszemes radinieki dēvēja par nodevējiem - "droviem" nevienam no klātesošajiem nebija noslēpums, tāpat kā Luisa nekaunīgais mantkārīgums.
Pirms vēl ziemeļu cīnītājs Ulfriks bija pacēlis savu milzīgo cirvi, Luiss steidzās paskaidrot, ka Kvizils esot tumšo elfu pēdējā laika visveiksmīgākajam - El'laighenu klanam pasūtījis lidojošā kuģa būvi un pats nolēmis brīdi uzkavēties un personīgi uzraudzīt būvniecību. Savukārt El'laigheni, redzot kādu milzu naudu uz viņu mantnīcām nosūta bijušie pastnieki un uzskatot, ka bez kārtīga priestera drosmīgie pastnieki esot gluži neaizsargāti klusajā Zalcbergā, par kuras apkaimē klīstošajiem nemierīgajiem miroņiem jau sen buamoja, likuši ņemt līdzi kādu no tempļa priesteriem. "Iepazīstieties - Jhaels El'laighens" - Luiss norādīja uz melnādaino, baltmataino elfu. "Mākot dziedināt un aizsargāt pret visādiem mošķiem".



Miegainajā, sniega glāstītajā puritāniskajā Zalfruntes galvaspilsētā Zalcbergā, kur pirms pāris dienām kā raganu gribēja pakārt kādu meiteni (pazīme: pārāk krāsainu drānu nēsāšana ikdienā, bez acīmredzamām ļaunām sekām) un kā ļaunu burvi arī laipno astrologu, seno elfu cirts pārstāvi (elfs, tātad salīdzis ar dēmoniem) bija manāma neparasta rosība - it kā visi iedzīvotāji vienlaicīgi būtu nolēmuši steigšus doties uz laukumu baznīcas priekšā, skaļi par ko sačukstoties.

Iespaidīgā auguma ziemeļu cilšu pārstāvis Ulfriks, mēģinādams salocīt pūkainos spārnos sev aiz muguras, atdzīvinātu obsidiānā kalta lidojoša briesmoņa skultpūru atgādinošā Atlanta, melnādainais, sniegbalti sirmais elfs Jhaels, garumgaros daudzkrāsainos nagus pēkšņi izaudzējuši medniece Rasta ar rožaino pūķulēnu uz pleca un Brabandijas armijas rezervista zīmotnes aizmirst mēģinošais mednieks Leo, ar balto vilku Džo, mēģināja pavisam neuzkrītoši iejukt vienveidīgi gaišpelēki ģērbto, neticami aizspriedumaino un Varenā pūķa drūmākos aspektus pielūdzošo, nāves mākslas praktizējošo Zalcbergiešu pūlī, kas klusi sačukstējās, ka kāda Magareta esot šorīt atrasta savos zīda (! Iedomājieties, kāda nešķīstība, zīda palagos gulēt!) sapinusies un nožņaugusies - jā jā, viņa to esot pelnījusi,t as esot taisnīgs sods par tik grēcīgu dīvošanu. Zem viņas mājas taču vesels pagrabs labi izturētu Kordunas vīnu un konjaku atrasts!


Luiss paraustīja plecus par amatieriem, kas tik neuzkrītoši mēģina pūlī iejukt un vienkārši sameklēja altārmeiteni Madelēnu, kas tik dedzīvi bija vēlējusies ar viņu tikties naktī, pie baznīcas un tik laipni bija nieka pāris stundās ataudzējusi kaut kādu nešķīsteņu nokosto plaukstu. Meiteni atrast nenācās grūti un viņa patiesi priecājās, ka šarmantais svešinieks tomēr par viņu interesējas arī pēc visa notikušā. Priecīga viņa pavēstīja, lai, Luiss, ja varot, vēl nedaudz uzkavējoties Zalcbergā - beidzot esot pievesta kafija, tagad pilsēta atkal būšot pavisam citādāka, viņš redzēšot.

Kādu pusstundu un vairākas kafijas tases vēlāk, miegainā pilsēta bija atdzīvojusies. Ap meiteņu galvām stīvo, gaišpelēko aubīšu vietā parādījās krāsaini lakatiņi, garie

garlaicīgie svārki bija uzlocīti līdz celīšiem uzskatāmi demonstrējot melnos šņorzābaciņos ieautas kājas. Smaids bija atplaucis drūmajās Zalcbergiešu sejās un dziesmas atskanēja gan no vienīgā galvaspilsētas krodziņa, gan māju logiem. Par spīti drūmajai dienai, kas tā arī nekļuva gaišāka par pelēku pirmsausmas krēslu, pilsēta šķita dauzd gaišāka, kā iepriekšējās dienās. Tapa triekti joki par apzagto gnomu banku un jaunajiem izmeklētājiem, kas kāda aptiekāra un kalēja mantu un zirgus arestējuši. Vēl mazliet brīnumainā, brūnā dzēriena, kas vienīgais ļaujot pārdzīvot drūmās Zalcfruntes un Silberrijas dienas - un tad jau visi trina mēles par īsto sajūsmas iemeslu.
Vendeta, mazā, nejaukā riebīgā meitene, kopš pagājušās nakts esot kaut kur noklīdusi! Lai pūķis piedodot tik necienīgu runāšanu, bet visi cerot, ka reiz pa visām reizēm dēmonu apsēstā būs atradusi savu nāvi. Vai vismaz savu dēonu tik tālu aizvesta, lai nekad vairs nespertu kāju Zalcbergā un nemocītu Zalcfruntes galvaspilsētu ar saviem drausmajiem lāstiem.

Mazliet iztaujāšanas, un pastnieki jau zināja, ka Vendeta esot maza meitenīte, kura pirms pāris gadiem nez no kurienes uzradusies šajā pilsētā un kuru pilsētas

pārvaldnieks ar sievu pieņēmuši audzināšanā. Pārvaldnieks ar sievu gan pēc pāris mēnešiem sākuši dzīvot atsevišķi, un Vendeta pārsvarā dzīvojot pie audžumātes. Un Dēmoni? Nu bet kas cits kā dēmoni - viņas tuvumā pat nejauša paklupšana uz trepēm izvērtās par kataklizmu, kas noveda pie asiņu strūklām, saberztiem kauliem un sagrautām ēkām, kas zem sevis apraka to iemītniekus. Nē, viņa neko tādu nedarot - bet tas vienkārši tā notiekot. Tāpēc jau visi šai pilsētiņā uzvedoties tik klusi, mierīgi, mēģinot izvairīties no jebkā bīstama. Kā piemēram, gulēšanas zīda palagos - visi taču saprot, ka tā ir tīša nelaimes piesaukšana.

Medniekiem un gargoilai bija apnicis klausīties cieminieku ņerkstēšanā par dēmoniem. Nāves māklsās viņi varbūt gudri, bet no dēmoniem, skaidri redzams, neko nesaprata un sliktākā noskaņojumā noteikti pacenstos arī pašus pastniekus nosvilināt, ar Jhaelu un Kvizilu priekšgalā. Mednieki, ciešāk satinušies kažokos un gargoila, pēc veselas burkas oranžās dziedinošās zaptītes izlaizīšanas juzdamās daudz mundrāka, pat ja pamatīgi iereibusi, nolēma beidzot meklēt pilsētas Pārvaldnieka dārgumus, kuru atrašanās vietu Kvizils ar prasmīgu spīdzināšanu (galvenokārt ar paša pārvaldnieka "raganu nopratināšanas rīkiem") bija izdabūjis un iezīmējis pastnieku kartē.
Gargoila, nobļāvusies 'un nu ka tu rādītu uz ziemeļiem" pameta gaisā čiekuru. Mazilet pazīmējuši sniegā, trijotne devās virzienā, kurā pēc pāris dienām viņiem vajadzētu sasniegt Pārvaldnieka dārgumu atrašanās vietu.

Ar brašumu ceļam pietika vien stundas ceturksnim, kad pēkšņi visu apkārt pārņēma žilbinoši balta, apdullinoši skaļa sniegavētra. Vienīgi milzīgs koks ar milzīgu dobumu labu duci pēdu virs zemes solīja patvērumu. Daudz mazu un ļoti netīrīgu būtņu apdzīvots, kā lietpratīgi secināja abi mednieki, vērodami sliedi no dobunma līdz pat sniegam, ko mazie iemītnieki bija radījuši, nevēloties meklēt citu vietu savai atejai.

****

Tikmēr pilsētā Luiss, paņemot līdz Ulfriku drošībai un Jaelu, kuram kā priesterim taču būtu jāsaprot kaut kas no dēmoniem, devās uz Vendetas audžumātes māju.
Baltā, vienkāršā nama durvis nebija aizslēgtas un no virtuves bija dzirdami klusi šņuksti. Pirmais telpā iegāja priesteris - galu galā, priesteriem taču esot kāda pieredze sērojošu radinieku mierināšanā.
Vai nu Jhaelam vai pārvaldnieka sievai trūka pieredzes šādām priesteru-sērojošo radinieku sarunām. Vai arī vainā bija priestera ādas krāsā vai vienkārši elfiskajos sejas pantos - šā vai tā, bet pēc pāris minūtēm Luiss un Ulfriks iesteidzās istabā, lai paskatītos kāpēc pavecā sieviete ir iespiedusies stūrī un izmisīgi kliedz "dēmons", ar pirkstu rādīdama Jaela virzienā.
Šoreiz pie mierināšanas ķērās Luiss. Lai gan viņa skaidrojumi "nu viņš ir mums tāds dīvains, sagribēja šodien nokrāsoties melns un iztaisīties par elfu. Tas viss ir grims. Redzi? nāk nost? (Jaela vaiga paberzēšana ar plaukstā paslēptu ogli, un netīro pirkstu nodemonstrešana)" izdevās patiesi pārliecinoši un sieviete vairs bailēs nekliedza, pār viņas vaigiem joprojām ritēja asaru straumītes.
Nē nē, nebaidoties jau viņa... bet meitiņa kā vakar aizgājusi pastaigāties ar savu (šajā brīdī sieviete izplūda šņukstos, starp kuriem bija sadzirdams kaut kas, kas dīvaini izklausījās pēc "mīļāko", izraisot pārsteigtu saskatīšanos anarhistiskās trijotnes starpā).


-Atvainojiet, cik jūsu meitiņai bija gadu? Nē nē, tas ir, cik viņai *ir* gadu?
-Astoņi.
- Un ar ko īsti viņa aizgāja pastaigāties? - Luiss, šķietami norūpējies jautāja meitenītes mātei, kamēr skatiens tā vien glāstīja jauko zelta gredzenu, kurā ietvertie trīs rubīni

dīvaini spīguļoja uz sievietes samezgotajiem pirkstiem.
- Nezinu. Ar dēmonu, - pavecā dāma šņukstēja.
- Kā tas izskatījās? Kā jūs zināt, ka tas ir dēmons?
- Nu kas tad vēl tas var būt?
- Pedofīls.
- Kas ir pedofīls?
- (gaaaara pauze un pārdomas, pēc kurām astkan vienkārša atbilde) Dēmons.

Turpmākā stunda tika pavadīta garā sarunā par dēmonu apsēstību un lāstiem, par dīvainiem iztrūkumiem sievietes atmiņās, kurus viņa pati līdz šim nebija pamanījusi un citām, ne mazāk drūmām lietām, kurām cauri vijās Luisa lepns apgalvojums ka viņš, protams, prot izdzīt dēmonus, bet par to gribēšot atbilstošu samaksu.
Sieviete, ilgi nevilcinādāmās, novilka no pirksta zelta gredzenu ar trim rubīniem. Ja vien viņi atvedīšot atpakaļ Vendetu, viņa atdošot gredzenu. Lai kāda meitene būtu, viņa to tomēr mīlot un darīšot visu viņas labā.
Jaels aizdomīgi paskatījās uz sievieti, tomēr neteica ne vārda, steigšus dodamies uz augštstāvu, Vendetas istabu, kur pastāstīja biedriem, ka gredzens izskatās maģisks, un varētu būt visai vērtīgs.
Nekādu melnu sveču, ne ar ne bez melnām liesmām istabā atrast neizdevās. Neskaitot sudraba ķēdītē pakārtu sakaltušu kādam cilvēkveidīgajam nocirstu plaukstu, divas suņu figūriņas, ar trim un piecām kājām, dažas, zaļi spīdošas kastītess, dažus bronzas cilindriņus un pāris uz arbaletiem uzmontētas caurules atgādinošas ierīces, kuras Luiss uzreiz pasludināja par 'ļoti noderīgiem ieročiem', bet Jaels piesavinājās - telpā nebija nekā interesanta.