Ik pa laikam šur tur uzpeld kāds žēlabraksts par to, kā jaunā paaudze vairs nemāk rakstīt, bet tā vietā tik sēž ieurbuši degunus ekrānos. Skumjas par zaudēto rokrakstu.

I can’t recall the last time I saw students passing actual paper notes in class, but I clearly remember students checking their phones (recently and often). In his history of handwriting, The Missing Ink, the author Philip Hensher recalls the moment he realized that he had no idea what his good friend’s handwriting looked like. "It never struck me as strange before… We could have gone on like this forever, hardly noticing that we had no need of handwriting anymore."

Articles about the decline of handwriting date back to at least the 1960s—long after the typewriter, but a full decade before the rise of the home computer.

Vairāk - https://www.theatlantic.com/technology/archive/2015/08/ballpoint-pens-object-lesson-history-handwriting/402205/ ļoti interesants raksts par to, ka ekrāni pie mūsdienu sliktajiem rokrakstiem varbūt pat īsti nav vainīgi. Īstais vaininieks ir lodīšu pildspalva. Kas pēc savas būtības nav diez ko ērta rakstīšanai skaistā rokrakstā - lodīšu pildspalva (un visbiežāk lietotie zīmuļi) ir ērti rakstīšanai ar nesavienotiem, 'drukātajiem' burtiem, bet ne rokrakstā.

(Un tiem, kas skumst, ka viņu bērniem nav daiļrakstīšanas nodarbības, bet viņiem gan bija... Nu nez, es skolu sāku barikāžu gadā un nebija man daiļrakstīšana. Bija regulāras atzīmju samazināšanas uzvedībā par nekārtīgu dienasgrāmatu slikta rokraksta dēļ utml, bet ne daiļrakstīšana. Protams, mēs totāli esam ekrānu paaudze, jo informātika gan mums bija jau sākumskolā - bet tur nu mēs tiešām bijām special, tas vairāk dēļ mūsu pilsētiņas silikonielejas sapņiem.)

Ir jau, protams, dzirdēts par izglītošanas metodēm, kas arī tagad mazajiem skolnieciņiem pieprasa rakstīt ar flomīšpildspalvām, nevis lodīšpildspalvām. Tādā veidā, iespējams, ir arī kāda jēga. Bet daiļrakstīšana ar lodīšpildspalvu ir muļķīga un, kā izrādās, pat rokai neveselīga lekšana aizgājušā vilcienā. To var saglabāt kā mākslu, bet kustību veicināšanai - varbūt tomēr vairāk sportu un vairāk hands-on dabas/zinātnes mācīšanu?