Visā vakardienas cepienā, mani nemērā uzjautrina ļaužu spēja no vienas puses, klārēt (vai vismaz atbalstīt) 'a tu neej strādāt par sociālo dabrinieku, tātad esi daļa no problēmas', vienlaicīgi dikti pārdzīvojot norādī, ka personīgi veiktā alkohola slavināšana arī ir daļa no problēmas, pie tam personīgā līmenī daudz vieglāk modificējama, nekā pārcelšanās strādāt par sociālo vai bāriņtiesas darbinieku.
Ziniet, bet tas dikti izklausās pēc viena cienījama cibiņa regulārajām sūdzībām par smēkētāju apspiešanu.

Protams, ka tā nav problēmas sakne. Bet vēl viens salmiņš uz kamieļa muguras tas ir. Tas, ka dažas dzelžainu mugurkaulu apveltītas jaunkundzes spēj uzturēt veselīgus sociālus kontaktus bez sociālā lubrikanta pat ar etanollietošanu īpaši izslavētos sociumos ir izņēmums no normas, nevis 'katrs tā var, ja tik vienreiz izdarītu šādu izvēli'*.

*Jā, apzināti nelietoju vārdu 'gribētu'. Tas šajā tipiskajā teikumā rada diezgan maldīgu priekšstatu - jo gribēšana ir grūta, un nebūt ne tik ļoti apziņai pakļauta, kā varētu šķist - parasti 'ja vien gribētu' tieši tā arī tiek domāts - it kā pietiktu vienreiz izdarīt izvēli. Cilvēku uzvedība kļūst daudz vieglāk racionāli izprotama, kad paturi prātā šo atšķirību.