Protams, es lasu klasiķus.
Kad tie raksta par līķu sadalīšanu. (Po, Nodevīgā sirds.)

Tu ieliki savu labāko draugu žāvētājā, ieslēdzi, un vienkārši aizgāji prom? Kas ar tevi notiek? (interesanti, kāda tad ir bijusi tā progresij, kas tas pārējais kas noticis? Izklausījās apmēram pēc 'ā, tu mājasdarbus nepildi, ja?')

Skaista dziesma. Vārdus dažas pirmās reizes nekādi nepaspēju saklausīt - par maz uzmanības apkārtējai skaņai - un informācijas plūsma divās valodās vienu nereti par grūti izprotamu skaņu virkni pārvērš.
Apjautājos par ko īsti dziesma, un dabūju - da man nebūšot aktuāli.
Tas ir kā nav aktuāli?
Nu par sīciņām meitenītēm, kam uz pirkstgaliem jāstaigā.

Ok, pie 1.82 pirkstgali tieshaam nav aktuaali, bet dziesma tak ne nu tik burtiski vien klausaama.
Un dziesma laba. Neparasta ritma un vārdlūzumu raksta neievērošana, it kā pat pavirša dziedāšana - bet skaisti. Nenoskaņšopoti. ( lyrics )

Pie mājas ir smilškaste.
Pie smilškastes soliņš, kur bērnu pieskatītājiem patīk sasēsties un pļāpāt, kamēr uzraugāmie ņemas apkārt pa pagalmu. Panervozē jau viņi brīdī, kad bērņaki gar izbraucošām mašīnām sāk skraidīt - bet pēdējā laikā, šķiet, sākuši saprast, ka tie knauķi no riteņiem palien malā daudz akurātāk un maisās daudz mazāk, nekā nervozā, panikojošā māmiņa/auklīte/whatever.

Tik tāl viss tā nekā. Bet nez kāpēc viens no tiem sīkaļām pasācis kaut kā īpaši mūsu mašīnu sagaidīt, un tā ilgi uz mums skatīties. Vienkārši tā pienāk klāt, atgāž galvu un skatās uz mums, garajiem. Pat saprast nevar, vai tā doma tai mazā galviņā par mums laba vai slikta - bet egoisti jau.

"Viņš laikam grib līdz".
"Tas ir kā līdz?"
"Nu tāpat kā tā pūkainā kaķene" - ir mums tāda kaimiņos. Iemācījusies, ka mēs viņas mājā dzīvojam, kāpņu telpas siltumā ielaidīsim un aiz auss pakasīsim -un arī tagad, kaut kāpņu durvis vaļā, mūs ieraugot pieceļas no iesildītās vietas zem krūma un atnāk apsveicināties.

Nu ko, ja līdz, tad līdz. Painformējām Danti, ka viņam vēl viens konkurents pieteicies.