Свои: да уж, с тобою луну не увидишь.
Чужие: а хочешь, покажу луну?
(
kreiza )
Ir skaisti veidot tikai konkrētajā komunikācijā saprotamas vārdu faktūras, piešķirot vārdiem nozīmes, kas bez grūtībām nevienam no malas nebūs saprotamas.
Lietojot vienus un tos pašus vārdus pārāk bieži, tie apaug un apsūno. Un sāc tajos apmaldīties, pazust ('jā, arī es reizēm mēdzu pazust vārdos', es tagad teikšu dažiem. 'jā, redzi, es pati lieliski zinu, ka es pazūdu vārdos, nevajag man to atgādināt', es teikšu citiem.).
Par daudz tā sakāmā no savējā savējam. Pateikt, ka ir kopā. Pateikt, ka mēness neredzas. Pateikt, ka ar kopā skatīšanos tā aizrāvies, ka neredzēšanai pieskaņojies. Vienkārši norādīt uz šitādu savējā trūkumu, jo neņems jau ļaunā, zin cik daudz citu, labu īpašību ir.
Bet nepiemīt telepātija pat savējiem. Ir viegli apjukt un noticēt, ka piemīt.. bet nu nepiemīt. Tik nelaime tā, ka klausītājam jau arī šķiet, ka piemīt gan. Un tverot zemtekstus reizēm izrādās, ka viens teicis vienu, otrs dzirdējis pavisam citu.
Un tāpēc reizēm vieglāk saprast svešo "Neredzi? Tur ir mēness". Bez apakštoņiem, jo.. nu kas var būt par apakštoņiem no sveša uz svešu?
( ... )