Riigas Satiksme shodien uzjautrinaajaas.
Staavi vienu pieturu no galapunkta, skaties kaa viens buss peec otra smuki ripinaas uz galapunkta pusi... Un viss. Atpakalj neviens ripinaaties netaisaas.
Peec divdesmit minuushu gaidiishanas viens tomeer uzrodas. Ne jau garais, kaa pienaakas shajaa laikaa shajaa marshutaa pat tad, kad triis busi nav aizmirsushi paraadiities, bet iisinjais, mazinjais. Uz jautaajumu ' un kur shobriid autobusi pazudushi' atbilde 'vai tad ar kaajaam gruuti aiziet?'
Gah. Nav jau taa, ka man ar to busu kaveeshanaas pusstundu buutu pieticis, lai aizietu ar kaajaam. Nav jau arii taa, ka buutu bijusi liela izkaartne 'negaidiet, busi shodien anv paredzeeti'.
To, ka darbaa beigu beigaas nonaacu ar 5>10 minuushu nokaveeshanos jau veel vareetu riigas satiksmei piedot. Nav jau gluzhi pirmaa darba diena jaunaa vietaa, ceutrtaa nedeelja jau.
Bet to, ka man riita Nemirstiigaa devu shitik nelietiigi nolaupiija?
Luuk to gan man piedot ir krietni gruutaak. Piedod birokraat, tava graamatinja lasiisies veel labu laiku.
Hei, izrādās ar maziem bērniem ir šausmīgi grūti runāt. Jo īpaši citu pieaugušo tuvumā.
Jo neder pret bērniem tas saziņas modelis, pie kura tu, cilvēks, esi pieradis. Tā nepārtrauktā cīņa, konkurence katrā frāzē... Nebiju pat pamanījusi cik izteikta tā ir, kamēr pretī nenolika tādu četrgadīgu cilvēciņu. Ar viņa pasauli, kurā mans 2+2=4 kļūst smieklīgi nenozīmīgs.
Vai nu tu ej un spēlējies viņa smilškastē, un centies atdot visu savu domu viņa varā, mēģinot uzminēt, kur sasodīts atrodies. (A pamēģini to vēl citu _pieaugušo_ klātbūtnē izdarīt? Vismaz es vairāk kā vienu mimikriju vienlaicīgi uzturēt nespēju, pat neapspriežot, cik nu to pašu vienīgo izdodas.)
Vai arī tāds paliek savā smilšu kastē un mierīgi no ne mazāk augstas vietas skatās uz tevi.
Šā vai tā cīņas nav. Tu esi zaudējis ar to vien, ka uzdrošinies tajā iesaistīties.
Toties sāku aptuveni apjaust savas māmiņas problēmas saskarē ar mani. Lai gan tomēr nē, tā arī nevar, kapitulēt un atzīt bērna smilškasti par pareizāku, lai nu tālāk attīsta pats kā māk un vēl dod pa laikam pagrābties smukas tīras smiltiņas savējai.
Vajag jau to vecāka roku, liekos robus smilškastei aizlāpīt, jaunas smilšu kravas pievest, kaķu kakas palīdzēt aizvākt un ar asiem stikliņiem spēlēties neļaut.