Visas tās briesmīgās bildes un filmiņas. Sodu palielināšana par atstarotāju nelietošanu. Pārmetošā diktora balss (degpunktā, vai kurā nu tur) "traktora notriektajam gājējam nebija atstarotāja" demonstrējot negadījuma vietu - kādu no pilsētas četrjoslu ielām, malējā joslā tieš zem iedegtas oranžās ielas lampas.
Kas īsti ir ar tiem atstarotājiem? Vai tiešām mazs spīdīgs bļembuks palīdz vadītājam uz ielas pēkšņi izlekušu gājēju ieraudzīt ātrāk, pietiekami ātri lai nobremzētu?
Arī bezsniega ziemai tipiskajās ne-gaismas dienās?
Vai ar sānu nestrīķēt ielas malu paliek vieglāk?
Kad īsti man tas atstarotājs būtu jānēsā? Kāds un kur, lai no tā būtu kāds labums?
Eh, interesanti tā, tik pa brīdim paskatīties ekrānā.
Skatos, runā Ķibilds ar telefonizpalīgu, un ik pa pāris vārdiem spēji savelk lūpu kaktiņus, zobus atiežot.
- Vai Ķibildam zobi apsāpējušies?
- Nē, vienkārši lika vairāk smaidīt, lai pozitīvāku iespaidu par sevi atstātu. Tad nu arī pūlas. Kā māk.
Vai tu vari savam potenciālajam darba devējam rādīt visu, ko jebkur dari?
Vai tu dosi savam potenciālajam darba devējam savu ceturtās klases sacerējumu?
Vai ļausi viņam uzzināt domas, kas tavā mazajā galviņā rodas pārvietojoties sabiedriskajā transportā?
Vai dosi izlasīt savu pēdējo divu mēnešu laikā apmeklēto interneta lapu sarakstu (nē, ne jau tikai darba laikā, draudziņ)
Vai visu uz jebkura datora palaisto aplikāciju sarakstu?
Ļausi viņam uzzināt, ka reizēm, kad tev šķiet - neviens neredz, urbini degunu?
Personīgais privātums ir pelēks reģions. Tas, ka ir iespējas to pārkāpt nenozīmē, ka tas būtu jādara.
Pagāja laiks, pirms tauta sāka apgūt, ka iespējams par citiem iegūt plašu informāciju tīklā.
Paies vēl laiks, pirms iemācīsimies sajust to privātuma robežu, kuru pārkāpt nedrīkst. Pat tad, ja vēlies šo cilvēku pieņemt darbā.