Kāzas ir sestdien, 13.00.


Kleita vēl nav gatava - un nez kāpēc solījums 'un tad vēl korsetei mugurpusē būs ribas' man uzdzen murgu par nespēju to korseti vairs uzvilkt. Uz auguma, zinieties, un ja 'gatavu' sola piektdien 3os-4os, bet 7os ir kosmetalogs pēc kura vairs neko mērīt nevarēs pilnīgi noteikti (ak, nu ja tik kleita būs gatava, vilkšu balta, gan jau kaut kā... bet vienalga, pretīga sajūta).

Galda saimniece zvana, ka 12Ls ar mūsu izvēlēto ēdienkarti neiekļaušoties. Un piedevām vēl viņa esot slima.

Svinamvietas saimniece pati uz vietas nebūšot, būšot kolēģe. Otrdien solīja atsūtīt epastu ar kolēģes telefonu, galdu plānu un vakara laika plānu apstiprināšanai. Guess what, epastā ir?


Un tas neskaitot tos kreņķus, kurus ar zvanīšanu jau izdevies atrisināt. Un uz fona - pavisam mazsvarīgo uztraukumu, vai kaut kas nesaies grīstē ar mākslīgo iedegumu

Un galu galā - kur dabūt piegrieznīti līgavas somiņai? Nu tai, kurā krītu kleitas netīrumiem, lūpukrāsu sejai, krēmu no uztraukuma sapampušiem pirkstiem un kabatlakatiņu paciņu katram gadījumam glabāt. Šobrīd izskatās, ka griezīšu kā sanāks.

Un nedrīkst ēst bumbierus. Tad neiekļūšana kleitā garantēta.


Pamācība no šīs fabulas? Kāzu cenas ir neparedzamas un eskalējas. Ieplānojiet apmēram divreiz vairāk līdzekļus katrai pozīcijai, kuru paredzat. Un tad vēl rezervi tām, kuras neparedzat.