Mani labu brīdi mulsināja ēdienreizes "lunch", "dinner" un "supper".

Gadus padsmit atpakaļ, sākot apgūt šo dīvaino mēli, vārdi tika virknēti :
Dinner – pusdienas – lielā ēdienreize dienas vidū.
Supper - Vakariņas – ēdienreize vakarā.
Lunch - Launags – parasti izlaista ēdienreize kaut kur starp pusdienām un vakariņām. Vārdnīca tam piekrita.

Ar laiku, ciemojoties zemēs, kur angļu valoda bija vienīgais savstarpēji lietojamais saziņas līdzeklis, un vēl vēlāk – jau apgūstot (pārsvarā angliskās) tīkla āres nācās secināt, ka kaut kas sen, kopā ar valodas pamatiem apgūtajā nav īsti kārtībā.
Lunch kļuva par vieglu maltīti dienas vidū. Dinner – par lielo maltīti vakarā. Un Supper... Supper tika atmests kā maltīte, kas acīmredzot eksistē tikai agrās postpadomijas mācību grāmatās.

Nu jā.
Galu galā, arī tas izrādās ne vienīgais pareizais variants – pārāk dažādas angliski runājošo zemju tradīcijas, pārāk atšķirīga izpratne par to, ko īsti sevī ietver jēdziens ‘dinner’...
Vairāk informācijas šeit

Iegāju šodien Karamelē un nu jau otro reizi pasvārstīju koši sarkanā stikla krustu ar zelta lokiem. Skaists. Un tik labi izskatītos ar sarkanā stikla auskariem...
Bet krusts.
Skaists.
Bet krusts.


Izklaidējos ar dienas memi..



Izteiksmīgākais, no šodien redzētajiem... He, pat nezinātu, ka arī tādu var uzģenerēt, ja vien pēc jau cibā redzētajiem spriestu.

Izsapņota mīlestība, kuras vārdā tiek upurēts ģimenes atbalsts, mēģinot izbēgt no tās radītajām neērtībām.
Bēgšana, kas noved pie nespējas parūpēties par savām elementārākajām vajadzībām – nepieciešamību ēst, nepieciešamību gulēt.
Maigs kritiens jāņtārpiņu kapā.

Nē, tas nav par mani. Jā, mans skatījums uz apkārtni kļuvis rudenīgi fatālistisks. Vēlme poētiski izteikties.
Apraksts neatbilst realitātei.