chimera - ja, nebūtu minējusi, ka tavs vārds mūsu valstiņā ir biežāk sastopams par manējo. Atšķirība gan nav liela, un tomēr... Nu jā, krieviski vārdi gan vispār ir stipri populārāki, pat tāds, kas man šķita salīdzinoši rets (ne rets kā neparasts, bet rets kā - ne gluži katrā palielākā kolektīvā sastopams).

No otras puses, nezināju arī, ka manējais tik populārs. Biežāks pat par pārslavinātajām Elīnām (kuru nav nemaz TIK daudz)... Nē, nu līdz visādām Līgām, Dacēm, Kristīnēm, Inesēm, Ilzēm, Ievām un Ivetām, protams, neaizvelk... Un tomēr. Pārāk daudz viņu, manu vārda māsu, pārāk daudz.

Jap, ziņkārības mierināšanai: Visvairāk ir Annu. Viņām cieši seko Tatjanas un Jeļenas -gan vienas, gan otras ir divarpus reizes vairāk kā Līgas, 3+reizes vairāk kā Elīnas/

Otrā nometnē, pēc nenoliedzamā līdera Jāņa, nākamais visai pārsteidzošā kārtā ir Aleksandrs. vairāk kā 40 tūkstoši - un lieki teikt, nepazīstu, šķiet, ne vienu... Bet vīrišķīgi mums tautieši vārdu izvēlē - Aleksandrs, Andris, Andrejs - Ja vien starp Aleksandru un Andri nebūtu Sergeji un Vladimiri iesprukuši, tad vispār...

Starp citu, divainic - arī tavs vārds ir krietni populārāks par manējo. Aptuveni divkārt biežāk sastopams.

Ja mājās neesi bijis nedēļu, ja pēc zvana ar pārjautāšanu „šovakar būsi” saņemtā atbilde ir „nē, būšu tikai svētdien”-

Tad nav iemesla apvainoties, ja tiek radīti plāni, kuros tava klātbūtne nav paredzēta.
Tas nenozīmē, ka tās vairs nav tavas mājas.

Tas nozīmē, ka tavas mājas ir pieradušas iztikt bez tevis. Ka visi plāni netiek centrēti ap iespējamību „ja nu viņa tomēr šovakar te ir?” - iespējamība taču sakarā ar brīvlaiku ir kļuvusi krietni zemāka par procentiem 10%

Priecājies, ja jau tev tiek zvanīts un jautāts, tātad vēl jau šāda iespējamība tiek ņemta vērā. Bet vai tā joprojām jāuztur aktuāla, ja jau atbildēji, ka nebūsi gan? Vai tiešām ir jāparedz, ka nākamajās desmit minūtēs pēkšņi pārdomāsi? Vai pusstundā? Vai stundā? Nu maini viedokli - bet kāpēc tā negodīgā prasība, lai es par to būtu stāvā sajūsmā un visu laiku to tik vien gaidītu?

Es gaidīju, es raudāju gaidot, atceries? Tu paziņoji "a kam tev tas vajadzīgs" - jo, šāda attieksme tevi apgrūtinot, traucējot utt.

Tu nevari prasīt, lai es mierīgi un netraucētu dzīvoju, kamēr tevis nav, bet būtu stāvā sajūsmā par tavu ierašanos, lai cik negaidīta tā būtu. Tāda sajūsma rodas tikai tad, ja kādu esi izmisīgi gaidījis... bet arī izmisīgā gaidīšana tev bija absolūti nepieņemama.
Nē. There is no in-between. You can’t keep a cake and eat it.
Ierodies. Vienkārši negaidi, lai laime par tavu ierašanos atsvērtu sarūgtinājumu par nepieciešamību aizmirst jau iesapņoto.

Vispār, man arī ir dzīve. Zinu, ka nespēj to pamanīt.

P.S.: Dārgie smilšukastes teorijas adepti! Šis raksts tiešām ir rakstīts, lai kāda konkrēta persona to izlasītu un varbūt padomātu. Kā jau solīju – tajās retajās reizēs, kad tā daru, tad to arī īpaši norādu.

Ir brīži, kas mani spēj novest līdz šņukstiem, asarām, nevaldāmām bezmiegu raisošām bailēm, drūmām, rokas trīcinošām un jebkādas citas domas aizdzenošām pārdomām – atkarībā no sākotnējā.. izejas noskaņojuma.
Šis viennozīmīgi ir viens no tādiem.


Grūti pat pastāstīt, kāpēc tieši šis ieraksts mani tik ļoti nobiedēja.

Pats raksts? da nekā tāda tur nav
Tā komentāri? m?
Domas, par pašiem komentētājiem?da ne, tās neradītu šādas pārdomas.. Drīzāk pasargātu no tām.
Domas par sevi? nē, nu protams, ka domas par sevi. Bet kas, sasodīts, pie tām noveda?