Re, izrādās krogi jau kādu laiku ir ne būt ne nedzīva kopiena.
Un arī par Rozengrālu/Rozengrāfu ir šis tas ierakstīts...
Nu re, ir vieta kur doties un



nu... dzert kvasu varbūt? Pie nosacījuma: vairāk kā 2iem cilvēkiem. Jo, es jūtos kā liekulīgi baznīcā ieklīdusi, kad apkalpojošais personāl pārāk apjautājas par "kā garšoja". Lai gan ir reizes, kad tas ir tieši laikā. Ja garšojis tik labi, ka ir vēlme to pateikt, tikai šķiet mazliet neērti.

Un varam tikai sapņot par dienu, kad "pajautaa" komūnā katrs jautājums būs ar atbilstošu virsrakstu, katrs jautājums tiktu rediģēts iekļaujot saņemto noderējušo atbildi.... ehh

When you have a hammer, everything looks like a nail.

Tas ir pārsteidzoši, cik daudz gudras pamācības var ietvert viens anekdotisks teikums....

Nē, patiesībā es tur nekad neesmu bijusi. Un tomēr, ir divas garšīgas lietas, kas man nez kāpēc (mm..nē. ļoti labu zinu kāpēc) asociējas tieši ar tām aizokeāna savienotajām valstīm.

Kļavu sīrups un marshmallows.

(kādu brīdi Marshmallows latviski tulkoja "zefīri" un zefīrus angliski "marshmallows". Tagad Marshmallows latviski ir "pastilas". Un zefīrs angliski ir "pastilles".
Nē, Marshmallow nav zefīrs.

Nope, tie nav arī tie 'cukura putu spilventiņi', ko reizēm redzēts tirgojam sveramus, reizēm dzeltenus/rozā savirpinātus (krāsai, saprotiet, nav nozīmes) - lai gan tie pēc tekstūras ir tuvu Marsmallow. Parasti gan tie ir sakaltuši un līdzinās sakaltušiem marshmallowiem (slapj-maigumiņi gan arī svaigi nav nekādā ziņā slapji. Bet tie ir ļoti mīksti).

Atšķirt var vienkārši - uzspraužot uz iesma un pacepinot ugunī.
Marshmallow uzpūšas, izveido kraukšķīgu miziņu, bet iekšā ir salda masa no svaiga zefīra līdz bieza sīrupa konsistencei - atkarībā no cepēja veiksmes. Tieši tā garša kļūst daudz patīkamāka un garšas kārpiņām izteiksmīgāka

Tie 'cukura putu spilventiņi' savukārt uzvedas dažādi. Saplok, kūst, deg - atkarībā no šķirnes...

btw, neapmaksāta reklāma: Stockmann, Becky's Little Marshmallows.
(kā piekrīt nosaukums - jā, šie ir izmērā mazāki par standarta šī produkta izmēru. Tādēļ - jo ērtāki maukšanai uz bambusa iesmiņiem un cepšanai kamīnā).

Un reizēm es neprotu runāt.
Tik ļoti, ka nedzirdu pusi no man teiktā, pārprotu cetrurtdaļu atlikumā, un domas aizklist tik tālu, ka runāt patiesībā nav arī ko. Bet runāšanai, kā aizmigšanai, jābūt dabiskai.

Labi, ja vismaz ne-sarunas biedrs ir nezināms cilvēks, ar gana lielu prātu, lai tas pamestu kādas norādes, kur vēlāk stundām klīst manējam. Apskatoties no vienas puses, no otras, no trešās; aizklīstot tālāk un vēlreiz paskatoties no attāluma. Nedaudz egoistiski labi.

Atceros vienu fragmentu no Karnevāla - to, kur vienam tēlam bija ļauts paklaiņot pa cita tēla domām, izjūtām un atmiņām. Izvēlēties virzienu, pastaigāt pa to, paskatīties uz jaunatklāto, atgriezties un iet citā virzienā.

ak, es gribētu, kaut ikdienā tā uz problēmām varētu paskatīties teica tas, kam šī aina bija sarīkota.

Tā var. Tikai tas prasa laiku. Un traucē sarunāties.