honeybee iespaidā

Re, kā jau domāju - neprotu es to latviešu valodu.

Es pat neredzu, par ko norādītajās vietās satraukties. Spēja meklēt jaunus izteiksmes veidus, lai piešķirtu atšķirīgas krāsas uzrakstītajam man vienmēr šķitusi kā valodas prasmes pazīme. Izrādās tā ir neprasme.

Zināmo kauliņu pārlikšana citā secībā, centienos piesaistīt uzmanību formai.

Man šķita, teksta audumā vārdam nav tikai tā viena tiešā nozīme, kuru tai piešķir šis teksts - bet arī visas neskaitāmās asociācijas, ko tas izraisa ar savu skaņu, ar savām citām nozīmēm...

Man nav iznācis lasīt latviešu prozu, kuru lasot varētu teikt, ka māksla savīt atsevišķo vārdu stāstu stiegrus teikumos ir patiesi izmantota.

Lirikā tas vēl ir šad tad manāms.
Un tādos, kā apskatāmais teksts - mēģinājumi, meklējumi, lai virzītos tajā virzienā.


Apziņa, ka pie tā vainīga tikai mana valodas neprasme, zināmā mērā mierina...