ehh, atcerējos šo dziesmu, šķirstot savu dienišķās lasāmvielas lapu un ieraugot aptauju (kas, tu tiešām domā, ka no vienvārda atbildēm  būs kāda jēga?)

Ehh, pavisam vienkārši - tās pašas vārdos nedefinējamās emocijas man asociējas arī ar šo dziesmu.

Un tik pat ļoti  man ar šo dziesmu asociējās sajūtas pirms pāris gadiem soļojot pāri tiltam uz darbu jaunajā, koši sarkanajā kostīmiņā.
Pie tam - ne jau brīvās asociācijas - bet no tām spēcīgājām, kas paliek prātā pat pēc pāris gadiem. Šķiet, ar šo jautājumu un dziesmu būs apmēram tas pats.

Un ja kāds var izdomāt, kāds tam visam sakars - uz priekšu, man patiesībā nav ne jausmas.

P.S.  un ar dziesmas vārdiem - izņemot pašu nosaukumu tam visam sakars visticamāk nav nekāds, jo tos es gluži vienkārši nezinu... tūlīt paskatīšos.

Tā, šķiet, sauc Ievas "labdarības" akciju.  Sūtīt skumīgus stāstiņus par cilvēkiem, kam dzīvē ļoti nepaveicies un tiem, kuru stāsts būs visaizkustinošākais, mēs iedosim 1500Ls  - lielo rokasspiedienu vai 250Ls - mazo rokasspiedienu.


Vai vēl nežēlīgāku realitātes šovu negribat izdomāt?  Nevis - palīdzi savam tuvākajam, bet padari viņu visas Latvijas acīs (Ievai nebija vislielākā auditorija no visiem izdevumiem? nevis tirāža, bet tieši auditorija) pēc iespējas nožēlojamāku. Un ļauj visiem justies labiem, ka viņi redz nopirkuši žurnāliņu un atbalstījuši šādu brīnišķīgu akciju.
Iespēja gūt "kādam labu izdarīju" sajūtu bez jebkā darīšanas.

Vai tā palīdzēs tam, kam tas visvairāk vajadzīgs, vai tam, kurš vienkārši pratīs izklausīties visnožēlojamāk?  Un vai tam, kas prot šādi izklausīties, šāda palīdzība tiešām nāks par labu?

Pretīgi.

Poll #6284
Open to: All, results viewable to: All

Cibu lasīšanas paradumi

Kāpēc jautāju:

Ir raksti, kurus dēļ to komentāru satura būtu vēlme pārveidot par "friends only" - tajā pašā laikā, gribētos, lai persona, kas tos ir rakstījusi, tomēr spētu bez liekas piepūles izlasīt gan savus komentārus, gan atbildes uz tiem, pie kam, pēdējais ir būtiskāk.

Starp citu, kas notiek ar "screened" komentāriem? Tos varu lasīt tikai es?

Amizanti ;)
Iztraucēju māsu sarunājoties ar kādu pa telefonu, un ātri piebildu, lai neliekas traucēta.

Vien dzirdu, diskusiju pēc tam "nē, es esmu mājās. Jā, tā bija mana māsa. Nu jā, viņa teica angliski - klau, mēs taču ik pa brīdim sarunājamies angliski. Jo mēs tā arī domājam".

Interesantākais šajā situācijā - izbrīns nāk no tāda personāža puses, kas jau kuro gadu apgūst japāņu valodu. Par relatīvi brīvu angļu un arī sarunvalodas līmeņa krievu nemaz nerunājot. 

Kā šādam cilvēkam var radīt izbrīnu atklāsme, ka mēs brīvprātīgi ikdienā sarunājamies angliski?  Visjautrākie momenti ir tad, kad pēc pāris stundu sarunāšanās angliski tiek pāriets atpakaļ uz latviešu valodu... Runā, runā, un tikai pēc frāzes pabeigšanas pamana, ka tā atkal bija angliski.

Un diskusija ar kursabiedru, par kāda autora patieso tautību. "viņš ir krievs, jo domā krieviski.  Mēs visi piederam pie tās tautības, kuras valodā domājam". Kursabiedrs, kas 4 gadu laikā no latviešu valodas līmeņa "un tāpat mēs neko nesaprotam, pat ja viņš runā latviski"  ir nonācis līdz visai brīvai runai.

Be ja jau valoda=tautība....
  Ir izveidojusies visai konkrēta visai noslēgta cilvēku kopa ar kuriem es ikdienā sarunājos.   Šādai noslēgtai kopai ir radušies pašai savi valodas modeļi - kas satur arī aforismus, citātus no visiem zināmām grāmatām un filmām. Ir pierasti vārdi un frāzes, kas tiek lietoti biežāk, nekā normāli.  Latviešu valoda tajā visā ir proceni 70?  60?  *galvenais, runājot ar citiem paturēt prātā, ka latviski "spekulācija" nozīmē pavisam ko citu, kā angliskais "speculation"*

Vai sarunāšanās ikdienā svešvalodā palīdz apgūt valodu?
Šaubos. Tajā brīdī, kad tu svešvalodā sarunājies tādēļ, ka tā vienkārši ir ērtāk un ātrāk, tas vairs nepalīdz... Varbūt sākumā, kad nepieciešams nostiprināt gramatikas un leksikas zināšanas no pasīvās atmiņas aktīvajā - bet tad... tad ir ļoti grūti runāt.

Vai kāds spētu mani pārliecināt, ka ļoti liela neatlaidība tomēr ir panākumu atslēga? Vai dzīve tiešām lielākoties nav laimes spēle?(NN)

Ja tu ļautos, es tevi ātri vien pārliecinātu par pretējo. Jā, dzīve ir laimes spēle. Jā, </a> nepastāv - vismaz ne pilnībā - lai kaut ko iegūtu, cena ir jāmaksā. Bet cenas samaksa vēl nenozīmē, ka tu iegūsi to, ko vēlies - vienalga, cik daudz pūļu tu tam velti.
Un mūsu rīcībā esošie resursi ir ierobežoti. Tas pats laiks, piemēram.... Nemaz nerunājot par to, ka vienā brīdī tu pēkšņi saproti, ka diennaktī nav tik daudz stundu, cik tu vēlies izmantot... mēs, starp citu, arī eksistējam tikai ierobežotu laika sprīdi.
Tā kā... neiespējamais prasa vairāk laika. Ļoti daudz laika. Vairāk laika, nekā mums ir. Vairāk gribasspēka un nervu šūnu nekā mēs kaut kam drīkstētu veltīt.

Bet tev jau to nevajag. To tu jau esi sapratusi