Svētdien Vecrīgā, Šokolādes bārā man priekšā sarkanā kausā ar zilu liesmu dega rums virs šokolādes. Skaistu tumši zilu liesmu, ēterisku un caurspīdīgu. Mazliet meditatīvi tādā skatīties...

Pie sienas, virs klavierēm dīžojās plakans Samsung. Ar koši tumši zilu ovālu ap logo. Briesmīgu, kaitinošo, galvassāpes izraisošu, bet vienalga gandrīz hipnotizējošu zilu spožu ovālu ap logo.
Niecīga atšķirība tonī. Nežēlīga atšķirība efektā.

Sēžot tik tuvu riebīgās zilās gaismas avotam, centos beidzot nodefinēt, kur tieši slēpjas manas redzes sistēmas naids pret tieši šo toni, nodefinēt savas sūdzības... Neveiksmīgi. Sajūta tāda, it kā gaismas avots nebūtu redzes fokusā (lai gan, salīdzinot ar ovālā esošajiem burtiem, kuru attālums taču ir gandrīz tāds pats ir skaidrs, ka nu ir gan fokusā.) - nu tā, ļoti miglaini - redzi, ka tur ir zila gaisma, bet precīzi to noraksturot nevari. Skatoties uz kaut ko, kas spīd tajā riebīgajā zilajā tonī, es nez kāpēc atceros filozofiskos prātuļojumus par melnu gaismu. Nevis "Melno gaismu" (Blacklight), bet tieši - melnu gaismu. Tādu, kas vienlaicīgi spīd (un ir gaisma) un nespīd (ir melns), pie tam ir redzams ("melnā gaisma" nav.)

Šodien, domājot par to vēlreiz, nolēmu apjautāties googlam - unikāls taču tas mans redzes defekts (a kā to citādi nosaukt?) nav, bet tieši fakts, ka īsti nezinu kas tas ir, liek man pret to izturēties kā pret ko īpašu.

Patiesībā neko neatradu, nepareizi laikam meklēju.
Vienīgi to, ka, pētījumi liek domāt, ka redzamā, zilā gaisma acīm ir, iespējams, pat kaitīgāka par UV (UV galvnās briesmas jau ir tajā, ka to neredz, zilo gaismu - redz, pārāk spilgtā jau brīvprātīgi ilgi nesēdēsi)
Un ja ar redzi jau ir problēmas, tad, lai attālinātu vecuma aklumu, labāk lietot kvēlspuldzes, parastās, nevis dienasgaismas spuldzes. Un vēl nenozīmīgs šis-tas par kancerogēno iedarbību.