Furious sleep

Furious sleep

of colourless green ideas

of colourless green ideas

Pazudušie pasta rati. II daļa, pirmais turpinājums. 

crescendo (crescendo)
Pirmā daļa - http://klab.lv/users/crescendo/180129.html


Mēs atstājām drosmīgos pastniekus, kad viņi atpūtās kritpā, pēc uzvaras pār ziloņkurmi.
Kamēr viņi gulēja, viņus beidzot panāca Luiss "es visu varu izdarīt", kas bankas gnomiem bija ļāvis noprast, ka pamanījis viltojumus grāmatvedības dokumentos un pārlieku godīgā tonī apgalvojis, ka viņam noteikti par to jāziņo galvapilsētas tiesnešiem. Elfas, kas zirgos uz savu mežu devušās, bija pa ceļam paķērušas viņu līdz, un atstājušas pie dzeltenā, košā ēzeāl.

Drīz pēc tam viņi ieguva jaunu biedru - gargoilu, kas pievērsusies druīdu ceļiem, saskrējās ar ķirzakcilvēkiem, kuri, kā izrādījās, nebūt neuzbruka visiem, kas vien ieklīst viņu katakombās, bet tikai baidījās, ka iebrucēji dzenas pakaļ viņu sievietēm. Nu jā, pārpratums noskaidrojās divus beigtus ķirzakcilvēkus par vēlu.

Pastnieki sastapa arī no zobratiem veidotu kentaura statuju, kas izrādījās Relitks - būtne no citas pasaules, kas šeit atsūtīta ar mērķi sodīt līgumu nepildītājus (kāds ļoti nopietni bija uztvēris ķirzakcilvēku karaļa solījumu aizsargāt koboldus. Dīvaini, neviens nekad neuztver nopietni koboldiem dotus solījumus - bet šoreiz ķirzakcilvēku karalis par to samaksāja ar savu dzīvību. Relikts tagad nodarbojoties ar ķirzakcilvēku un koboldu pievēršanu likumīgam un saskanīgam dzivesveidam, un neizteica vēlmi kļūt par visai cilvēcei likumu un taisnību nesoša telegrāfa sastāvdaļām. Abu nogalināto ķirzakcilvēku skrandainajos bruņukreklos tērptie biedri palūdza atbrīvot katakombas no pārlieku pareizā Relikta un pastāstīja, ka ziloņkurmji patiesībā ir inteliģentas būtnes, ar kurām daudz ko var sarunāt - kad viņi ir skaidrā, nevis metāla izraisītā reibumā).


Drosmīgie pastnieki turpināja rāpties šur un tur caur ziloņkurmju radītajiem tuneļiem Dažas riebīgas kastes un caursistas sienas tālāk meklētais ziloņkurmis bija sastapts.

Kvizila acis spīdēja. "Tu gribi metālu"?
Ziloņkurmja seja savilkās sāpīgā izteiksmē. "Nē, nē, jūs mani jaucat ar manu nabaga puisīti. Mans nabaga mazais puisītis... kā atkarības spēj sagrauzt dzīves - un tagad, skat... tagad viņa vairs nav. Nu kam viņam vajadzēja tos vecos sarkofāgus iet grauzt tieši uz ķirzakcilvēku bultām?"

Ceļotāji piedāvājās tikt galā ar ķirzakcilvēkiem, ja vien ziloņkurmis palīdzēšot vispirms tikt galā ar to Reliktu - nu to zobratu un trubiņu veidojumu, kas netālu no ziloņkurmju alas uzturas.

Ziloņkurme nedaudz padomāja un piekrita.
Ar savām milzu ķetnām veikli rakdamās caur mīksto zemi viņa veidoja iespaidīgu tuneli. Kādā brīdī apstājusies viņa izsita tuneļa griestus - tieši pie relikta kājām, Mazliet piepacēlās uz pakaķājām un nošļāca relikta zobratus ar vairākiem spaiņiem skābo, metālu labi saēdošo gļotu.
Tad ziloņkurme ātri pagriezās, un aizrakās citā virzienā, likdama no tuneļa sienām aiz sevis izaugt akmeņu grēdām.

Drosmīgie pastnieki brīdi stāvēja kā apstulbuši, vienīgi gargoila un viņas sikspārnis pacēlās gaisā, sasveicināties ar reliktu.
"Tagad tu man palīdzēsi" drūmi nočerkstēja relikts, novēdinot vienu roku gar gargoilas seju, ar otru pašķindinādams kādu zvaniņu. Gargoila noskurinājās.

Relikts pēkšņi nez no kurienes izpleta spārnus un pacēlās līdz pat visnotaļ platās telpas grieztiem, krietnu piecu metru augstumā.
Zobratu skulptūra kentaura formā. Ar spārniem - kas gan var būt vēl ķēmīgāks?

Drosmīgie pastnieki izvilka savus lokus, arbaletus un metamos cirvjus, gnoms uzšķīla knipi gaisā - un kauja varēja sākties.
Brīdī, kad gargoila gribēja iesaistīties kaujā, viņa sajuta ka šī doma liek ceļiem saļimt un spārniem sakļauties.... Pastnieku starpā izcēlās strīds par to - no kā gan tas.
Kamēr viņi strīdējās, no kāda tuneļa izskrēja trīs, grezniem zobratiem apkārušies ķirzakcilvēki. Atksanēja knipis - un skat, pār reliktu nolija ūdens, noskalodams skābās gļotas.

Pastnieki cīnījās varonīgi, pat gargoila, par spīti trīcošajiem ceļiem deva ieguldījumu kaujā, atkal un atkal nogāžot reliktu no debesīm.

Reliktu beigu beigās izkausēja viena no ugunslodēm, ķirzakcilvēkus bezsamaņā noveda veiklais Luiss, stiprais Ulfriks un pašu ķirzakcilvēku neveiklība, ik pa laikam iešaujot kādu bultu savu beidru mugurās. Un abi mednieki? Mednieki, droši paslēpušies bedrē, cītīgi raidīja savas bultas te pa lidojošo reliktu, te pa kādu neveiklu ķirzakcilts pārstāvi.


Par daudz te to briesmoņu - noskurinājās drosmīgie pastnieki. Un pavisam ne-drosmīgi pa tuvāko tuneli metās ārā no katakombām.
Tik ātri, ka Ulfriks kādā brīdī paklupa un nogāzās visā augumā, gandrīz saplacinot mazo gnomu.
Viņš bija paklupis aiz virvju rituļa... Makten stīvu virvju rituļa.

"Tie ir vadi! Tie lieliski noderēs manam telegrāfam" priecīgi iesaucās gnoms, un iekrāva vadu rituli Ulfrika plecu somā, kur jau spīguļoja daži nesalūzušie, skābes nesaēstie un ugunsbumbas neizkausētie Relikta zobrati. "Vēl tikai jāizdomā, kā pievadīt elektrību".
"Elektrību?"
"Nu, tā kā zibens, tikai mazāk".
"Ā, nu tu jau mums esi burvis, stāvi un tik met pa savu brīnumkasti ar zibeņiem, burvji taču tā dara?"
"Es nemāku" drūmi novilka Kvizils. "Ugunslodes ir viena lieta, bet zibeņus... tos es vēl neesmu apguvis".

"Hmm, " aizdomājās veiklais Luiss. "Zini, es aizmirsu ātrāk pateikt, bankā starp citiem papīriem redzēju biznesa plānu telegrāfa būvniecībai caur Brokidalas mežu."
"Viņi man dos naudu?" cerīgi iespīedējās Kvizila acis.
"Tādas pozīcijas dokumentos nebija. Izskatījās, ka telegrāfa uzbūves shēma viņiem jau ir."

"Nelieši", "Zemē ierakšu", "Par krupjiem pārvērtīšu" - tie nu būs pieklājīgākie izsaucieni, kas izskanēja no gnoma mutes, pirms drosmīgā medniece Rasta iekrāva viņam pa žokli, lai tas vienreiz apklust un izbeidz visiem ausis kaltēt ar neizmeklētiem lamuvārdiem no gnomu leksikas.

Pārsteigums atklājās virszemē. Jā, Rasta bija pieteikusi pūķītim dot ziņu, ja kāds kaut ko dara ēzelim, arī ja kāds grib ēzeli kaut kur aizvest... Bet viņa neko nebija teikusi par ratiem.


Rati ar pasta sūtījumiem bija pazuduši, aiz loga ārdījās sniegputenis, un iepriekšējās driādas bija nomainījušas jaunas, kas apgalvoja, ka ratus neesot redzējušas, toties Karaliene, pirms došanās ceļā rīt paspēšot viņus pieņemt. Gnoms taču esot interesējies par bibliotēku un vēl kaut ko?

Pārlaiduši nakti un sniegputeni drosmīgie pastnieki, nu jau bez pasta, bet joprojām ar dzeltenu ēzeli, uzticamu vilku, košsārtu piemīlīgu pūķveidīgo, gargoilas drūmo sikspārni un gnoma aizdomīgo žurku bija gatava doties ceļā.
Uz priekšu, pa lielo ceļu... kur gan vēl?


Nekur tālu viņi nebija nonākuši, kad sadzirdēja troksni netālajās priedēs. Visi apstājās, paausījās... troksnis norima.

Pietika Ulfrikam, Luisam un Kvizilam pagriezties, lai dotos tālāk- un no ceļa malas Rastai uzbruka divi milzīgi vilki, daud zlielāki par Leo uzticamo draugu, biezum biezu melnu un pelēku vilnu klāti.
Kad pelēkais vilks nokrita sniegā beigts, Rasta pamanīja, ka tas ir iejūgā. Ķerdamās melnā vilka vilnā pie pleciem, viņa atrada iejūgu arī tur.
Druīda-gargoilas un abu mednieku pavēļu iespaidā vilks nomierinājās.
Palaists vaļā paspēra pāris soļus, un pārvērtās divkājainā vilkcilvēkā....
Viņš esot vilkacis, Deivids vārdā. Agrāk bijis cilvēks... Jā, pastu pārvadājis pirms kāda pusgada, kad viņu ratiem uzbrukuši vilkači... Biedri viņu, beigtu domādami - pametuši, un tagad viņš pie vilkačiem, pie vilkačiem vien.
Kirils, vilkaču pavēlnieks, esot licis tos ratus aizvilkt. Bet nu jau vairāk nevajagot, ja pastnieki gribot, ratus aizvedīšot uz driādu karalienes pili - viņi taču tur ejot, varēšot dabūt?
Šis vēl nav viss iepriekšējā spēļe radītās nodaļas apraksts.

Tiem, uz ko tas attiecas: nākamā spēle ir piektdien, 12.maijā. Sākam ~17:30, kas netiek tad- ierodas vēlāk. Par spēlēšanu vai nespēlēšanu sestdien vienosimies uz vietas.
This page was loaded Nov 24. 2024, 9:09 am GMT.
hackers counter system TunT counter v=0.09