(te)
Privātās dzīves izlikšana publiskai apskatei ir ekshibicionistisko tieksmju apmierināšana.
Vismaz cibā jau vairums savu privāto dzīvi apraksta visnotaļ apzinoties, ka to lasīs visi (varbūt cerot, ar zināmu pārliecību, ka to neizlasīs kādi konkrēti cilvēki - bet arī tas jau vairāk iekšējam mieram un rakstīšanas brīvībai, nevis informācijas slēpšanai).
Nez kāpēc mēģinu pieņemt, ka mana uztvere par cibu ir vienīgā iespējamā. Vai vismaz pareizā.
Tieši tāpēc rodas viegli absurds uzskats, ka tie, kas regulāri raksta cibā, grib kaut ko pateikt - ja ne citiem, tad vismaz sev.
Un tieši tāpēc, ieraksti "ak tu nabadziņš", "nu jā, es esmu ļoti emocionāla", "man, kā stiprai sievietei", no vienas un tās pašas personas puses pāris dienu intervālā šķiet viegli kaitinoši.. kaut gan - šajā gadījumā es vismaz varu atrast, tieši
kas mani kaitina.
Vairumā gadījumu gan - personīgie raksti ir tādas ķeksīšu atzīmēšanas savā dzīvē - un rezultātā no malas ne īpaši interesantas...
Viss atkarīgs no formas.