- 9.-Mar-2006 11:48 am
- Tēmas:
- ciba, philosophy
Mēs visi sapņojam sapņus, kuros lai gan kautrējamies atzīties, tomēr dalamies biežāk, nekā pašas apzināmies.
Tik bieži sastopamais, par bruņinieku spožās bruņās un baltā zirgā, kas mūs nozags, aizvedīs uz savu karaļvalst, un nodrošinās mūžību absolūtā komfortā visās šī vārda jomā. Dekorācijas varat mainīt pēc savas gaumes, realitātes izjūtas un iecienītās sabiedrības. Pat nezinu, vai fantastiskās dekorācijas šeit nebūs veselīgākas par to sapni, kurš padevās labi ja Robertsai kā pretty woman
Bet tas nav bijis mans sapnis. Manus sapņus banāli nohipnotizēja pirmā matrica, pasakot, ka var sapņot arī par virtuālu eksistenci. Es pēkšņi iemīlēju veselu žanru, lai gan, redzot kaudzē filosofijas guru, zūd vēlme minēt tā iespējamo nosaukumu.
Kā tas mēdz būt ar sapņiem, tiem ir tendence piepildīties. Ne tā, kā esi to vēlējies, bet piepildīties. Un sagādāt pārsteigumus - tādus kā ziņu : "izrādās, mums ir kopīga paziņa. Un tad atklājās, ka es pat nezinu, kā tu izskaties".
Es padomāju. Padomāju vēlreiz. Un patiešām, lai cik ļoti šķita, ka tā taču nevar būt - nu jā, kā tu to varētu zināt... Ir kaudze cilvēku, kas ir satikuši mūs abas, bet mēs tiešām nekad neesam tikušās.
Bet, jā. & mani vienmēr mulsina doma, ka kāds, ko es uzskatu par paziņu tikai virtuāli, var izrādīties labi pazīstams realitātē - tikai es to pagaidām nezinu.