Dīvains pēdējais šīrīta sapnis...

Braucu liftā, atspiežoties pret sienu... plats lifts, stikla siena, un tajā augstumā, kur ir elkonī - tādi rokturīši, kā citreiz logiem skolās... Jumta lfita kabīnei  nav - toties katrā stāvā ir tādii 20 cm plati dēlīši horizontāli pie sienas  - lifta kabīne arī 20cm no sienām atrodas...

Kopā ar vēl vienu sievieti  iekāpjam 7. stāvā liftā... nolieku savu telefonu uz tā dēlīša plauktiņa, meklēju kaut ko somiņā. Tad ar elkoņiem atspiežos pret apmali, sāku aiz garlaicības spēlēties ar rokturīšiem.

Tos nospiežot tiek palaistas vaļā kādas piecas -sešas no lifta trosēm - palika vēl divas vai trīs.
Un lifts protams krīt.

Krīt diezgan ilgi - bet beigās vai nu dēļ izmisīgas kloķu grozīšanas vai kā - tomēr ar skaļu čīkstoņu sāk bremzēties un apstājas - daļēji starp stāviem. Izkāpjam, lifts uz augšu vairs nebrauc... tik dzirdu, ka tas kas liftu sabojājis dabūšot maksāt - naudu, kuras man protams nav.

Epizode nedaudz vēlāk. Šķiet, es jau esmu cits cilvēks...  kopā ar vēl kaut ko bēgam pa ielu no kaut kā.. rodas doma ieskriet veikalā , bet viens no veikaliem jau aizvelk savām durvīm priekšā  diognāli svītroto lenti.... ieskrienu sadzīves tehnikas veikalā, paklūpu - un sāk man sist ar ko smagu pa galvu, līdz es spēju vienīgi nekustīgi gulēt un ar nekustīgām acīm vērties stulbajā balto veļasmašīnu un ledusskapju rindā. Pēc brīža pamanu, ka tomēr elpoju, tad acis aizveras.

Epizode nedaudz vēlāk - man kāds stāsta par meiteni - ļoti talantīgu dejotāju, kura muguras traumas dēļ  nedrīkst dejot, lai nekļūtu paralizēta... vēl pēc brīža - skatos, šī pati meitene tomēr dejo, kopā ar savu māti - jo tā vajag.
Skan Debisī....
Un tad es kļūstu par šo meiteni - es dejoju, gandrīz lidojot - līdz spējas sāpes mugurā liek pakrist, tieši mūzikas kulminācijas brīdī - dzirdu sakām, tas nekas, turpinam priekšnesumu - tas tāpat ļoti labi iederējās, izskatīsies, ka tā bija paredzēts.
Viss, beidzot pamostos...

Labi, ka šis sapnis nebija no tiem super-reālajiem, kuros skaudri izjūtu arī visas sāpes - šoreiz tikai apziņa "es izjūtu sāpes" - bet bez pašām sāpēm.

Taču nez kāpēc pamostoties izrādās, ka viena no nāsīm ir pilna sarecējušām asinīm -tā atklājās, mēģinot atbrīvot nāsi, lai pa to varētu paelpot. Pēc tam, protams, sāka asiņot. Nja, un galvā sajūta tāda, it kā viss tās svars atrastos virs acīm.