Eju pa ielu. Redzu – pretī nāk kopta blondīne, melnā kažokā, pie auss turēdama kādu no klapfoniem (kā man patīk šis vārds :) – atvāžamie telefoni) . Tik laipns smaids sejā..

Un tā, līdz brīdim, kamēr viņa bija gana tuvu, lai varētu dzirdēt viņas teikto.
„Ka tavu māti, bļin, kā es viņus visus ienīstu”.

Ar joprojām laipnu smaidu sejā. Balss – izklausījās, tūlīt sāks raudāt.

Ko mums uzspiež pieklājība... Tev nebūs apkārtējos uztraukt ar savām saraudātajām acīm.