Es atkal negribu atsāt pēc sevis kādu vietu kur pulcētos cilvēki manis dēļ.. Ja miris tad miris un ļauts aizmirstībai.. Un izkaisīts vējā es būšu jau gandrīz aizmirsts.. | |
Bezvērtībai nav te nekādas daļas.. Mūža garumā ikvienam uznāk tāds (bezvērtības?!) periods (manšķiet..). Vnk ciest nevaru ka cilvēki ir skumji, asaraini.. vai kā citādi nelaimīgi.. P.S Un es labāk izvēlos būt par mēslojumu puķēm nekā par barību tārpiem..! | |
Un es labāk izvēlos būt par mēslojumu puķēm nekā par barību tārpiem..!atšķiras tikai secība... a par skumjām - nu tāda mums kultūra, skums cilvēki šā vai tā, vai būs tev tas kapiņš vai nebūs. Vai arī būs pilnīgi vienaldzīgi un pat nepamanīs, ka esi pazudis. Nē, vēlme, lai citi nebūtu sāpināti tevis dēļ ir laba. Bet citreiz jau tā redzēšana kā zārku kapā ielaiž tomēr palīdz samierināties ar to, ka vairs nav. Un paliek iespēja aiziet ar kapakmeni parunāties, parūpēties par svaigām puķītēm utml. Nav jau ļaunuma bez labuma. | |
Kad nedaudz paaugos un vai nu augšāmcelšanās vairs nešķita tik būtiska, vai izdomāju, ka ķermeņa saglabāšanās kapiņā tur galīgi nav būtiska, sāku baidīties no kremēšanas, iedomājoties, cik briesmīgi būtu, ja nu es tās laikā vēl būtu dzīva? Man bija (vispār jau vēl joprojām ir, bet nu... krietni mazākā mērā) paniskas bailes no lieliem katliem verdoša ūdens, ko kāds nes garām. Par atklātu uguni vai sakarsētām pannām/gludekļiem nemaz nerunājot.
Bet pagāja laiks, un pavisam mierīgi padomājot - krematorija karstumā nez vai sāpju sajūta būtu īpaši ilgstoša. Sliktas dzīves beigas, bet tomēr, salīdzinot ar smakšanu mazā šaurā kastītē zārkā... pēdējais varētu būt nepatīkamāks. Lai gan klaustrofobija man nepiemīt.
Citādi jau kremēšana laba - vietu mazāk aizņem zemītē. Un, nu jā, man kapsētas tomēr ne pārāk patīk.