Sanāciet, bērniņi, es jums pastāstīšu, kā vientuļa programma reiz atrada ceļu uz laimi!

Reiz tapa atvērts fails, izlabots - un atstāts atvērts, lai nesajuktu ar 45 iepriekšējām tā versijām, kuru savstarpējās atšķirības bija vien pāris vārdu galotnēs, pāris interpunkcijas zīmēs un citos sīkumos, kas dažiem nez kādēļ šķiet daudz būtiskāki par dokumenta saturu. (nestāstiet man par birokrātiju).

Un pēc šī faila tapa atvērts šī faila pavadfails. Un arī, tieši tāpat, atstāts atvērts, sākot strādāt ar citu uzdevumu.

Un tā lēnām lēnītiņām sakrājās jau 41 atvērts fails vienā mazā mīkstā vārdiņā. Un tā viņi tur bija stāvējuši, kas zin cik dienas, cik nedēļas, cik vasaras un cik ziemas. Un viss bija jauki.

Bet tad tika pievienots vēl četrdesmit otrais. Četrdesmit divi, tā ir tava atbilde visiem jautājumiem, saprata mazais mīkstais vārdiņš.

Un pēkšņi vairs neredzēja nevienu citu failu datorā, kurā saimniekoja. Vairs neredzēja printera alkatīgo muti, kas tā vien gaidīja iespēju izspļaut nelaimīgo failu cietās kopijas. Mazais mīkstais vārdiņš gribēja aplaimot arī citus. Sagataojot dokumentus pārsūtīšanai, pārvērta tos par 3kg lielām laimīgām kakām. Saglabājot failu kopijas, radīja 0kb lielu neko - bet tik dažādos veidos, ar tik dažādiem nosaukumiem!

Uz pilnīgi patiesiem notikumiem balstīts. Diemžēl. Vajadzēja klausīt par varbūt gluži TIK daudz failus vienlaicīgi turēt atvērtus tomēr nevajag?