Tur skanēja Under Pressure. Gan bez Ice Ice Baby - un tomēr.

Skaidrs.

Es kaut kā ar pūlēm noskatījos to Stop the Rock vienu, sāku Under Ice… Un izslēdzu tajā brīdī, kad sāka dziedāt. Popsa šmopsa, tā nav mūzika, ko klausīties.

as I said - gribot negribot. AMV rada tik spēcīgu noskaņu, ka paliek atminā.

Es esmu imūns, man nekā tāda nav.

Pieņemu, tas ir ļoti individuāli. Īpašs naids pret mūzikas stilu kā tādu jau pašā sākumā droši vien palīdz imunitātes veidošanai.

Taisnība…

tas, ko es dēvēju par pokemonismu...

aizspriedumi ir derīgi, lai no trīs piedāvātām lietām izvēlētos vienu - tad jā, ņem to, par kuru vēl nezini, ka ir kaut kas, kas varētu nepatikt.

Bet izmantot to izvēlē 'skatīties kaut ko vai neskatīties vispār', 'klausīties kaut ko, vai neklausīties vispār'.... nevajdzīgi sašaurinātas iespējas.

Skatīties filmu, jo tā ir anime (un mēs mīlam anime!)
Neskatīties filmu, jo tā ir anime (un mēs neciešam debīlās japāņu multenes, tikai kārtiņas kaut kādas).

Abas ir vienlīdz muļķīgas piejas.

Pēc tās pašas loģikas muļķīgi ir:
1. Skatīties filmu, jo tas ir režisors, kas tev patīk
2. Lasīt grāmatu, jo tas ir rakstnieks, kas tev patīk
3. Klausīties mūziku, jo tas ir izpildītājs, kas tev patīk

Jebšu es visu esmu sapratis nepareizi.

Skatīties filmu, tikai tāpēc, ka tev patīk režisors kā cilvēks - mhm.

Skatīties filmu, tāpēc, ka tev patīk visas iepriekšējās šī režisora filmas - tas ir labāk.
Skatīties filmu atkārtoti, tikai tāpēc, ka tev patī citas šī režisora filmas (šī gan nepatīk - bet nu tas pats režisors) - arī mhm.

Mani nebeidz uzjautrināt tas, ka es ar kolēģiem, kas sēž tieši blakus, sarakstos caur epastu. Kāda atsvešinātības pakāpe tā ir?

Saziņai pa epastu ir savas priekšrocības. Ar kolēģiem tas vēl būtu OK.

Kad cilvēks ar savu otru pusi attiecības nespēj noskaidrot citādi, kā dodoties uz i-cafe, apsēžoties katrs savā telpā un atveros mircu - lūk, tad jau jāsāk domāt.

A nekas, tie cilvēki pat nebija IT īpaši tuvu stāvoši.