Frāzes, ko zinu, ka atceros no sapņiem, bet bez jelkāda konteksta, kas ļautu tās analizēt kļūst, jo dienas jo mulsinošākas.

It was a witch whose breast you suckled, it was a witch whose throat you slit.

Nē, es gribu atpakaļ aizvakardienas sapni. Par māju Somijā, par ikdienišķo sadzīves tehnikas parādību - portālu, kas, lai gan ar elektrības tēriņu, kas tā lietošanu biežāk kā divreiz dienā padarīja par izšķērdību, tomēr ļāva bez grūtībām nonākt šeit darbā. Un tad vakarā kopā ar savu mīļo atgriezties savā skaistajā mājā Somijā.

Par puķu tirgotāju, kurai 'nepatīk taisīt pušķus, bet gan griezt puķes pēc piegrieznēm' (un šausmināšanās, ka es taču visu mūžu esmu puķes vienkārši griezusi brīvu roku, nevis pēc piegrieznes nomērījusi kātu garumus), ar kuru jālauž līgums, jo viņa puķes nogriež tā, ka pēc divām dienām jau novīst - kā tādas kadam tirgot?

Par Japānas un Jelgavas aptieku strīdu par reģistrētajām preču zīmēm - āboliņa lapa, vienai sarkana, otrai zaļa, un abām Jūrmalā blakus atrodoties, pircēji varot tās sajaukt (kāpēc Ģimenes aptieka neiebilda?).

Par vilcienu, kura sliežu konstrukciju arhitekts aizņēmies no amerikāņu kalniņiem lai, ē 'radītu iespaidu par Latvijas Pasažieru Dzelzceļu kā jauniešu auditorijai patīkamu transporta līdzekli'.

Par sen neredzēto un ne pārāk mīlēto klasesbiedreni, kas pārmet, ka neļaujam savu Somijas māju izmantot skolēniem izklaidēm - mēs taču tur tāpat tikai nedēļas nogalēs iegriežoties (kautrējos viņai stāstīt, ka man jau ir portāls, un mājās iegriežos katru vakaru).

Lūk tas bija ļoti jauki un saprotami. Kāpēc atkal viss, ko atceros no sapņa, ir kaut kāda absurda frāze?