Es neatceros, kas tajā notika. Bet atceros apstākļus.
Bet es dzīvoju milzīga dzīvoklī - centrālā istaba izmērā līdzinājās pieklājīgai zālei (un tas nekas, telpas vidus, divus metrus no katras sienas, ļāva ieskatīties sazin cik dziļā melnā klinšainā bezdibenī. Es tā iztēlojos apdzisuša vulkāna iekšieni)
Griesti sešu metru augstumā, arku atbalstīti. Visas sienas baltas - atskaitot dažas melnas sijas arku virsotnēs un melnu krustu pie tālākās sienas.

Milzīga virtuve pa labi. Divas durvis tās sienā, kuras mēs nebijām atvēruši līdz pat brīdim, kad ieradās ciemiņi - domājām, ka zinam kur tās ved, bet izrādās, tur bija vēl viena, šaurāka virtuve... un mandarīni uz loga no pagājušajiem ziemassvētkiem.

Un vēl vienas durvis pa labi neliela kapsēta pustumšā telpā, ar krietni zemākiem griestiem, pilna nolīkušiem sīklapainiem kokiem, kapakmeņiem, krustiem, kopiņām un sūnām.

Kapsēta, kur stāstīt šausmu stāstus radu bērniem. Ne pārāk briesmīgus - bet tomēr spokainus. Tādus, kas piepildās vien brīdi pēc izstāstīšanas.