Geez, people. Par dzīvju respektēšanu varēs domāt vēlāk. Šajā ziņā mēs neviens neesam ideāls, un pārkāpumi, protams, ir abpusēji. Tomēr, iesākumā pietiktu ar to, ka neliktu tiem, kuru dzīves netiek respektētas, justies kā pēdējiem mēsliem par to, ka viņi vispār atļaujas iepīkstēties par savu dzīvju esamību. A tas kā reiz ir tas, kas tiek darīts. Lai taču nāk mājās – bet tad lai tā arī pasaka, lai tas būtu zināms. Un lai neapvainojas, ka kāds nav kā pavasara saulīte, uzzinājis, ka tas, par ko savā muļķa prātā jau sācis mazliet pasapņot, un jau saņēmis atļauju pasapņot drošāk, ir jāatceļ vai jāpārceļ. Vismaz tiesības sapņot varbūt atcelt nevajadzētu? | |
Jā jā.. esmu visus izlaidusi... Piedo... Es esmu vainīga. Mums te senči šodien sataisījušies ciemos, redz tikai šorīt pateicu... Nezināju, ka tas sagādās tādas probzas. Bet nav neatrisināmu probzu. Es domāju, ka Tu drīksti sapņot tālāk par vakaru vienatnē. Domājams, ka mums tie senči visai ātri ies prom. Un tikmēr jau var kaut kur pilsētā padzert tēju. Un tad nākt.. Viss ir čikiniekā! | |
Izklausās brīnišķīgi un liels paldies. Tikai problēma bija iekš pavisam kā cita. Ne jau tā, ka nāks. Bet tajā, ka apvainojas, par to ka par zvanu "es būšu" reakcija "ja! Tiešām beidzot būsi! Wiii!". (protams, ne tik pārspīlēta, bet vismaz uz to pusi). | |
Ja es būtu konkrētā persona, es laikam kaut ko nesaprastu:P :))) Ā, lai gan laikam sapratu:) Tu esi tā, kas ir mājās, vai ne?:))) | |
Nē, nu ko nu tur daudz......
Pareizi ir.
Jārespektē arī citu dzīves...