Ja mājās neesi bijis nedēļu, ja pēc zvana ar pārjautāšanu „šovakar būsi” saņemtā atbilde ir „nē, būšu tikai svētdien”-

Tad nav iemesla apvainoties, ja tiek radīti plāni, kuros tava klātbūtne nav paredzēta.
Tas nenozīmē, ka tās vairs nav tavas mājas.

Tas nozīmē, ka tavas mājas ir pieradušas iztikt bez tevis. Ka visi plāni netiek centrēti ap iespējamību „ja nu viņa tomēr šovakar te ir?” - iespējamība taču sakarā ar brīvlaiku ir kļuvusi krietni zemāka par procentiem 10%

Priecājies, ja jau tev tiek zvanīts un jautāts, tātad vēl jau šāda iespējamība tiek ņemta vērā. Bet vai tā joprojām jāuztur aktuāla, ja jau atbildēji, ka nebūsi gan? Vai tiešām ir jāparedz, ka nākamajās desmit minūtēs pēkšņi pārdomāsi? Vai pusstundā? Vai stundā? Nu maini viedokli - bet kāpēc tā negodīgā prasība, lai es par to būtu stāvā sajūsmā un visu laiku to tik vien gaidītu?

Es gaidīju, es raudāju gaidot, atceries? Tu paziņoji "a kam tev tas vajadzīgs" - jo, šāda attieksme tevi apgrūtinot, traucējot utt.

Tu nevari prasīt, lai es mierīgi un netraucētu dzīvoju, kamēr tevis nav, bet būtu stāvā sajūsmā par tavu ierašanos, lai cik negaidīta tā būtu. Tāda sajūsma rodas tikai tad, ja kādu esi izmisīgi gaidījis... bet arī izmisīgā gaidīšana tev bija absolūti nepieņemama.
Nē. There is no in-between. You can’t keep a cake and eat it.
Ierodies. Vienkārši negaidi, lai laime par tavu ierašanos atsvērtu sarūgtinājumu par nepieciešamību aizmirst jau iesapņoto.

Vispār, man arī ir dzīve. Zinu, ka nespēj to pamanīt.

P.S.: Dārgie smilšukastes teorijas adepti! Šis raksts tiešām ir rakstīts, lai kāda konkrēta persona to izlasītu un varbūt padomātu. Kā jau solīju – tajās retajās reizēs, kad tā daru, tad to arī īpaši norādu.