ech, kas man ar tevi, skaņu pasaule?
Kamēr jāgaida kultūras dzīves apskatnieces vedjmah strukturētā recenzija, man ir divarpus jautājumi pēc šīvakara Instrumentu koncerta arī sev, abus kā jau moderns cilvēks, uzdošu publiski.

1) Vai es to sapratu? Vai tas man patika?

2) Vai man ir jāmēģina kaut kā attaisnot Instrumentu veikums,
jo varbūt es vienkārši nesaprotu žanru/ modernu mūziku
jo tas bija pirmais koncerts ciklā,
jo mēs sēdējām švakās vietās, zem skandas un skaņotāji, šķiet, sēņoja;
jo es iespējams neredzēju "mūziķu jūtas";
jo man traucēja stipri primitīvais "gaismu šovs";
jo varbūt kādam no viņiem ir depresija vai citas bēdas un sāpēja kakls, ribas vai sirds,
jo/jo/jo....

Varbūt pavisam godīga atbilde ir "aizrāva"/"neaizrāva" un viss pārējais ir sekundāri?

Tagad fonā skan lieliski džezi, dažādformu un viss patīk, rosina darba dunu un priecē ausis. Bet tur, tur mazliet sanāca sagādāt ciešanas. Kā tad tas tā?


p.s. šādi iegadās pēc dažādām dažādu mākslu satikšanām – kad pieredzes/baudījuma neesamību cenšos vai spēju attaisnot ar pazīšanos, cieņu pret autora ieguldījumu, gadiem, drosmi, ideju, meklējumiem, atradumiem un gana dauz kas var palikt arī tīri tādā informētības/ pieredzes līmenī, bez vērtībsprieduma. Ar vizuālajām mākslām pat tas kaut kā bišķi vieglāk, bet mūzikas saprašana vai nesaprastā tolerēšana man laikam ir izteikti vārga. Ech. Kas tieši ir jāiemācās? (Grāmatas & kino - tas viegli- ja nepatīk,tad atstāju).