Pilota memuāri.

Varētu šķist, ka zoodārzs ir tāda mīlīga vieta, kur mīt daži eksotiskāki zvēriņi, un tādās naktīs kā pagājusī, ielaiž pa kādam cilvēkam. Un ka vēl daži citi cilvēkveidīgie to visu apsaimnieko.
Patiesībā tās ir muļķības. To visu apsaimnieko kaķi! Labi kopti, visnotaļ sabiedriski un draudzīgi kaķi. Viņi ir visur. Melns, visnotaļ staipīgs pensionārs pieskata behemota zemūdeni, kas kustinot austiņas peld savā hipopotamu mājā.
Mīlīga kaķu dāma labākajos gados sastādīs kompāniju žirafju mājā. Hobiji - patīk paijāties un vērot tos lēnos lopiņus staipām savus garos kaklus.
Kaut kur tuvāk tiltiņam mīt viens dīīīīīīīīīīkti kupls minka, kas, ja vien viņam iepatīcies, luncina asti kā suns, taču lekt ar ķepām atlikušajā sniegā, aj, tā negribas, negribaaaas! Cilvēk, ja jau reiz tā - nāc šurp! Mjau?
Flamingo mājā ir viens - viņi tur strādā! Katram savs amats un postenis. Viens, īsspalvains, ar sarkanu siksniņu, tup uz sētas galvenajā ceļā un inkongnito vēro garāmejošos. Rokā gan nedosies, neietilpst darba līgumā.

Vienīgi ne tik veiksmīgi ir tad, ja esi bengālijas tīģeris un atnāc palūrēt uz aploka malā sanākušo medījumu, bet kāda asprātīga, vēl staigājoša ribiņa tev sejā iespīdina mobilā telefona gaismu! Un kviec un spiedz, un priecājas. Kur te ir tas īstais zvērudārzs, a?

Random dialogs starp almighty_j un emiilia

- Tev ir skaidra nauda?
- Bet mūs izmetīs no baseina 22:00!
- Nekas, nopirksim sieru.

Škodinens.
Škodrouds.
Škodinātors.

Rīts iesācies ar klupšanu aiz visa, kas vien ceļā, turpinās uz šosejas, kad ar ~60km/h pēkšņi viņas pulksteņi nomirst vēl gaitā esot, un nav vairs dabonami pie dzīvības, instrumentu panelī vientuļš deg akumulatora simbols un, troksnis, atkārtoti startējot dzinēju, vieš pirmās aizdomas par to, ka #KaTikNeZobene.
Varbūt pirms tiem padsmit gadiem es nebūtu ar to visu ticis galā, heck, noteikti nebūtu, ja ne bračkas, kuri momentā metās palīdzēt. Nokļūstot K&R jaunajā mājvietā Purvciemā atklājas, ka zobene plīsusi nav, pārlekusi arī it kā ne, citādi Robs noteikti staigātu apkārt ar citu sejas izteiksmi. Lai nu kā - man ir ar ko lepoties. Ar to, ka tiku galā pats.
Bet nu nevar nenovērtēt svarīgās lietas dzīvē. Tādas lietas, kā, piemēram, rīta kafija, hidropastiprinātājs, un citas. Jo, būsim godīgi - ja ne viņš tad bremzes kā žigulim un stūre arī. :)
Respektīvi, zobeni bija paredzēts mainīt burtiski pēc ~2K, kopā ar visām pārējām siksnām, eļļu, kārbas eļļu, degvielas filtru & stuff. Betvot. Tagad tas notiks tik un tā.


(Ne)Manas Pilsētas skati šodien?

1) ~40-50 gadīgs pusmūža vīrietis džinsās un kreklā, bez kādām ceremonijām vai krenķiem dragā ap Mākslas muzeju ar skeitu! <--- dienas pozitīvs.
2) Zems, sportisks nezināmas markas 2vietīgs auto ar Lielbritānijas numuriem un kolorādo lenti pie spoguļa. FTW.

Tas mirklis, kad ieraugi vecākā postu par jaungada privāto taksometru, kurā pats izlicis savu Subāru piedāvājumā, jo takši nebūšot sazvanāmi. Okei. Brīnies, priecājies un vēlreiz pārliecinies, ka cilvēks, kurš prot muhļīt, nekad nenogrims, kaut arī nezini, cik nopietni to ņemt.

BET!!!
Izrādās, viņi ABI ar draudzeni TIEŠĀM tā arī sagaidījuši jauno gadu - vadājot ļaudis līdz septiņiem rītā! (un neviena krieva).

:D :D :D :D

ROFLmao.

Tevi ievelk kabīnē kopā ar n-tajiem bikšu pāriem.
- Nē, šīs ne uzreiz!
- Pag, kāpēc?
- Jo copy-paste? Tādas pašas kā iepriekšējās?
- Kas vainas iepriekšējām? 5 pārus būtu nopircis, ja būtu pieticis naudas!

Atbilde neseko. Vai varbūt seko nopūta, ko pavada grūti raksturojams acu skatiens ar aptuveno hipotētisko jēgu - pizģecbļe, lohs.
Laikam. Minu pēc sajūtas.

- Nu, un šī..
- Nē. Neglītas!
- Bet pēc kā Tu secini, ka neglītas?
- Tak pēc lauķa! Par platu! Kā tēvam nospertas! Pretīgā krāsā! * insert your reason here *

Dafuq, risinās dialogs manā galvā. Kas ir tie principi, pēc kā tu secini, ka šitā drēbe ir ķipa neglīta, nepiestāv, neder, vienalga? Pēc čirkainiem matiem? Brūnām acīm? Tievām ciskām? Tur nav loģikas! Tajā visā nav ne kripatas loģikas! Tā, it kā ģērbšanās būtu kaut kāda uz sajūtām, emocijām un fīlinga balstīta padarīšana. Kamēr man vajag vienkāršību, ilgmūžību, kaut ko neuzkrītošu, izturīgu, militāri-praktisku, kaut ko tādu, ar ko var gan metināt, gan mežā brist, gan pie auto stūres sēdēt. Ērtu. Nevis hipsterbikses ko vilkt pie baltrocīšu krekla. Vēl atliktu izskūt paurim abas puses un galīgs saldais čalis.

Es varu perfekti paskaidrot, kā veidojas zudumi garā vadā sprieguma krituma dēļ, un kāpēc cementa-kaļķa apmetums nedrīkst būt par treknu. Mehāniski. Bet šitā man ir bijusi mistērija kopš laika gala - kas izskatās labi kopā ar ko un, bļe, kāpēc. Un kāpēc tad, ja tas tā ir, tad šie principi nav universāli un katram patīk kaut kas cits. Ununun.

Gravitācijas konstante ar nelielām variācijām pa lielam ir PILNĪGI vienāda visur uz planētas, un tai ir pohuj, vai tu esi žīds, nēģeris, baltais, sarkanais vai dzeltenais. Pa lielam mans riebums un panika iepērkot apģērbus, ir tieši tāda pati. Tai ir pohuj. Jo visā 'gaumes' un 'labi izskatās' lietā nav nekā loģiska. Nekā izmērāma, nekā konstanta, taustāma, viss ir no pirksta izzīsts.
Nice.

Tas mirklis, kad kaimiņš aizrunā, lai aizdod viņam betonmaisītāju, un tad jūs abi triecaties tam pakaļ 40km attālumā, kur attāls paziņa arī būvē savu skudrupūzni un piebraucot objektā viņi viens uz otru brīdi lūr, un tad atskan:
- Čau, Anton!
- Čau, Renār!
Un Tu paliec ar žokli vaļā, jo nereālā veidā izrādās, ka abi viens otru pazīst! Koju biedri.

Bļā.

Vienīgais variants - vai nu Latvija ir pārāk maza, vai arī ir pārāk maz to, kas spēj, zina un var kaut ko izdarīt un kam rokas no pakaļas neaug.

http://www.cehs.lv/2015/05/ka-klut-par-stiligu-minoritati/

Tas ir tad, kad tu ievaļī vietējā dārzeņu bodītē, lai iepirktu māāāāķenīt lociņus. Bet paņem tik māāāz (jo tev vajag tikai tik, cik tev vajag, ne vairāk), ka pārdevēja tev tos tāpat vien arī iedod un, neklausoties nekādos "bet.. bet..!", izstumj pa durvīm.
Taču miests norūda.
Tādēļ jau pēc dažām stundiņām esi atpakaļ, iešmauc veikalā - jo neviens likums neaizliedz, teiksim, pirkt kaut ko kredītā, un sākas cīniņš. Naudu, protams, ņemt atsakās. Tad nu nākas pielietot roku veiklības trikus. Kā teica Kasturnuviņštādsbija, "gūt var dodot, gūt var ņemot. Dodot gūtais neatņemams!", ar vienu roku negribīgi savāc spožo ripiņu no šķīvīša, ar otru noliec vietā jau sagatavoto mazliet sīkākās vienībās, un atkal meties ārā pa durvīm.
Uzvara.

S dņom pobedi, tovarišči!

Vispār es esmu diezgan anarhistiski noskaņots pilsonis. Anarhistiski tādā nozīmē, ka, piemēram, manai mīļajai Rīgas Satiksmei ir jāizput par saviem izgājieniem, un to Koblenz krieviņu ir vienkārši jāizsūta uz Kamčatkas apgabalu vai privāti jāiedod pa muti.
Bet tai pašā laikā citas cūcības ir absolūti nepieļaujamas.

Ja šorīt manā miestā īsi pirms regulārā busa reisa uz Rīgu apstājas Taxify busiņš, un šoferis žigli salādē iekšā visus sanākušos, vienkārši nozogot tos dotētajam reisam, tad tā jau ir tīra cūcība, kas neies cauri. Atzīšos gan, ka arī pats nolaidu lažu, īsti nesaprotot, kas notiek. Stāvēju neatļautā, toties ērtā vietā tā, ka būtu varējis visu nobildēt - gan šoferīti, gan busiņu, gan pašu faktu. Visu.

Un katru trešdienu šis tā darot, cik ir noskaidrots.
>:D

Akšitā.
Aktašitā gan.

Redzēs, ko teiks Autotransporta direkcija, taču es sagaidu, arī tas orgāns ir diezgan lieli cirvji. Parunā teikts - no diviem cirvjiem izvēlēsimies mazāko ļaunumu.

Pildos Nestē, jau pievakare, stipri krēslo. Pie manis lēnām pienāk vīriņš darba kostīmā - vai neesot pa ceļam uz. Dēls neesot varējis savākt. Saku, - nē, nav. Bet, ja vedu, tad vedu līdz galamērķim. Cik nu tur tā starpība.
73, vēl joprojām strādā par šoferi, kalsnējs, neko nelieto uz ziemās iet pāri Peipusam.


Tā, lūk, vajag. :)

Kā tas gadījies, kā nē - nu nākas remontēt dzīvokli mājā, kas nupat nosvinējusi 100 gadu jubileju un celta vēl "vāclaikā". Augstie griesti, masīvas durvis, par dzīvokļa kādreizējo greznību liecina neskaitāmās istabas, vienā no kurām nākas restaurēt griestus.
Aiz griestu balsināmā kaļķa un vecu avīžu kārtas, kas kopā ar apskādēto druvju vērtni liecina par aizgājušajiem komunālo dzīvokļu laikiem, atklājas grezni apļi un elipses tieši tur, kur vajadzēja būt dekoratīvajiem elementiem. 2 no četriem "kvadrātiņiem", par kuru f-ju varu tikai minēt, vēl ir saglabājušies.

Dilemma šobrīd - ko darīt ar to, kas atklājies? Sākotnēji gribējās iezīmēt vismaz kontūras tam, kas bijis. Doma par precīzu visa uzmērīšanu, pārnešanu uz Adobe Illustrator / CorelDraw un tad kā šablona projicēšanu ar projektoru uz nošpaktelētiem un nokrāsotiem griestiem. Taču tas ir nenormāls čakars un es neesmu restaurators, dzīvoklis nav mans. Ir tikai cieņa pret vēsturi un nicinājums pret tiem, kas atnākot esot kājas mazgājuši podā.
Tagad apsveru iespēju vienkārši dokumentēt visu, nofotografēt, uzmērīt un kā "pievienoto dokumentu" padot pa ķēdīti tālāk, ja nu kādam galā uzradīsies interese visu restaurēt īstajā izskatā.


Bet vispār stāsts bija par atbrīvotājiem. Kā un ko viņi atbrīvoja [no dzīvokļiem], un ko ar tiem iesāka tālāk, varat secināt paši:




Tāpēc es neticu nevienai kripatai propogandas. Jo griesti aiz kaļķa kārtas atklāj īsto vēsturi & īsto patiesību. Āmen.

Pēc 20 gadu pauzes šodien atkal iegrābos LEGO kastē. Kamēr poļu mācītājs šos konstruktorus saukā par sātana izgudrojumiem, es ar skumjām secinu, ka manas kreatīvās spējas šo 20 gadu laikā ir DRAMATISKI kritušās. Lai ar tādu izdomu un bez bremzēm pieietu konstruēšanai, gaisa kuģu un piļu celtniecībai, kā tas padevās toreiz, šobrīd ir ļoti, ĻOTI jānopūlas.

Secinu, ka dzīves laikā dramatiski degradējas kreatīvā domāšana un 'out-of-the-box thinking' funktieris.

Jetijs, stāvot pie pārbrauktuves, kur tobrīd garām traucas preču vilciens ar HOBOTPAHC vagoniem:
- re, kur uz Krieviju ved sankcijas!

Seko mana piebilde (TV diktora balsī): "..šodien uz Maskavu nosūtīti pirmie 72 vagoni ar starptautiskajām sankcijām. Līdz nedēļas beigām paredzēts nosūtīt vēl divus sastāvus - vienu caur Valgu un otru caur Daugavpili. Sagaidāms, ka Krievija pretī nosūtīs miermīlīgos protestētājus un pašaizsardzības spēkus..."

- odi pieprasa asinis tetrapakās.
- prusaki pieprasa savas konstitucionālās tiesības uz virtuvi, jo dzīvot tajā jau 99 gadus.
- sīkie kukaiņi iesnieguši protesta notu pret zirnekli sakarā ar tīklu pīšanu - tā esot malumedniecība.
- bitēm apnicis vākt nektāru - šīs gribot beidzot vākt reālu piķi.
- putekļu ērcītes pieprasa aizliegt masu iznīcināšanas ieročus - putekļusūcējus.
- sienāži turpmāk iekasēs maksu par saviem vijoļkoncertiem.
- odi, baidoties par savu jauno paaudzi, pieprasa, lai alkohola reibumā esošie turpmāk tiktu atbilstoši marķērti..

[@RadioSWH]

Sāāāām-vāāān-stīīīl-lāāāāvz-jūū. Mainot putekļusūcēja motoram oglītes, iedomājos reizi pa simts gadiem ieslēgt radio.

Un kaut arī es šorīt aizplēsu un uztaisīju fluorogrammu, secinot, ka, vajadzības spiests, spēju funkcionēt tīri normāli, laikam vārdi, kas mani raksturo vislabāk, ir "principa lieta". Un ilgstoši neārstēta, akūta Stulbuma nepanesamība, kas parasti izpaužas kā principiāla un metodiska nesadarbošanās un neiesaistīšanās visā un jebkur, kas šķiet galēji absurds un nepieņemams.

Piemēram, ja pēkšņi, lai darbinātu tulkošanas aplikāciju, kas iepriekš, i'm sure mierīgi griezās uz iOS6, tagad pēkšņi ir vajadzīga neglītā iOS7, tad verdikts ir vienkāršs: NAHUJ. Un tā ar visu. Vienmēr mēģināt atrast alternatīvas, citu piegājienu, metodes, jebko.
Nu, NAV vajadzīgi miljons navaroti programmai, kas vienkārši ģenerē audio signālu dzirdamajā frekvenču spektrā. Ja ir - NAHUJ programmu.

Īstenībā izminoties un izplosoties, uz brīdi tas iekšējais niknums pagaist, bet tad atkal ir klāt ar jaunu spēku. Piemēram, ja nāksies mainīt telefonu, tad tas vairs nebūs kaut kāds šmaiPhone 9c, bet gan uz Android platformas bāzētais kriptotālrunis BlackPhone, kuru principa pēc vēl šķistu godīgi iegātāties par BitCoin naudiņām.

JO ir tāds 11. bauslis: JUMS NEBŪS (_ist smadzeni)!

Pamazām vajadzība pēc [sava] transporta sāk kļūt spiedīga. Gluži vienkārši nav iespējams zolīdi nosegt tās distances un attālumus, kurus jānosedz, dzīvojot ārpus pilsētas, bet nemitīgi esot spiestam nokļūt tur, kur transports tolkam nekursē, bet vellis nesniedz.

Vienlaikus joprojām neuzticos iekšdedzes dzinējiem un visam, kur kāda teikšana ir CSDD. Tiesību pagarināšana ir lielisks piemērs. 22Eur par medicīnisko izziņu un vēl 21Eur par apliecības pagarināšanu. Summāri - 45Eur par neko. Par to visu es pēdējā laikā domāju ĻOTI daudz. Smieklīgi sanāk. Tiesības pārvietoties. Tiesības ēst, dzert, gulēt un tā tālāk. Un neviens pat lāga nevar pateikt kopējās auto izmaksas mēnesī. Vellim, piemēram, tie ir 50Ls (70Eur) gadā. Max.

Man ir problēmas ar regulējumiem. Likumiem, noteikumiem, ierobežojumiem, normām. Un K-PAX: The Trilogy, ko šobrīd lasu, šīs sajūtas tikai pastiprina. Sirdī, for lack of a better word, tu esi un paliec anarhists no citas planētas, kuram tik daudz kas no šeit notiekošā vienkārši nav saprotams, kaut pašam nākas iet caur šīm pieredzēm, vienlaikus cenšoties graut un noārdīt visus likumus un robežas, kas vēl atlikuši.

Kaut kas nelabs ar mani notiek, pamazām.

1) Braucu busā, skatos - izkārtne. Rakstīts "Mīnu veikals". Nākamā acumirklīgā doma - o, būtu feini ielūrēt piedāvājumu. Tikai tad tiek izberzētas acis un apjēgts, ka tas patiesībā ir vīnu veikals.
2) Pilns vilciena vagons. Pasažieru murdoņa. Atskan paziņojums skaļruņos: "Nākamā pietura _____". Pēc sekundes: "Uzmanību [vārds nesadzirdams] aizveras!". Pasažieru murdoņa apklust.

xD
Jēziņ.

Šorīt busā uz Suntažiem patrāpās vēl viens tāds šoferītis - atbraucējs. Otrā diena maršrutā un jau piešāvies. Vadājis strādniekus pa Lielbritānijas fabrikām ar mikriņu, piedalījies apļos Eiropā (variants, kurā buss atrodas kādā valstī un tūrisma nolūkos tiek braukts no vienas valsts uz nākamo, tad uz nākamo un tā uz riņki) un tagad ir šeit.

Buss, kā jau sestdienā, patukšs.
"Es braucu tāpēc, ka man patīk. Un mašīna laba (attiecināts uz autobusu)," viņš piebilst un apgāž tikko nopirkto kafiju. Tā izlīst uz instrumentu paneļa. :D Ne miņas no stresa. Igōrs apstājas pieturā un, turpinot pļāpāt, nesteidzīgi saslauka izlijušo dzērienu. No autoostas mēs izbraucam 5 minūtes vēlāk, šur tur vēl pastāvam, bet pieturās esam precīzi pēc grafika. "25 gadu stāžs. Vai nu tev labi maksā un tu dari to, kas jādara, vai arī dari to, kas patīk, kaut arī aldziņa mazāka," viņš paskaidro. :) Lielbritānijā iemācījies poļu valodu angļu valodas vietā, pats nosmej.


Dienas prieks, jā. Es zinu. :) Bet kaut kas viņos tomēr IR savādāks. Kaut kas attieksmē, izturēšanās veidā. Uzvedībā? Mentalitātē? Minu. Gluži kā tas otrs, arī viņš ikvienu pasažieri iekāpjot sagaida ar tādu nosvērti priecīgu "labrīt", kurā dikti ož pēc entuziasma, nevis garlaicīgas rutīnas.
I can sense some upgrades, even though it's hard to tell exactly what it is that i'm sensing.

Dieviņš stāvēja lejkannu piešķiebis, gaidīdams, līdz tie divi izkustēsies. Visu rītu viņi dārzā bij' malkojuši tēju, un nu palēnām grasījās šķilt veļļus un šaut līdz Ogrei. Sākotnējā doma par peldēšanos atmesta, jo debesis tā aizdomīgi vilkās ciet, it kā gatavojoties kaujai.
Vienā ierakumu pusē būtu palikuši abi braucēji, otrā - Negaiss. Taču šoreiz viņi nospļāvās un teica viens otram - nu i sūds. Močīs. Kā būs, tā būs.
Lieki piebilst, ka kārtīgi norāva pa mizu no pērkona gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Taču stāsts nav par to.


Stāsts ir par brīdi, kad mērenā 45 grādu lietusgāzē ar zosādu uz rokām, ķīniešu papīra lampu uz bagāžnieka un piena pudeli dzērienu turētājā nesies pa slapju šoseju pretējā virzienā, fūrēm pūšot miglu acīs, tad nogriezies uz vecās šosejas, domās jau dzerot karstu tēju / kafiju uz balkona un mērcējoties karstā dušā. Kad mājas jau teju ar roku var aizsniegt, debesis noskaidrojas pavisam un kāds no mākoņiem tev rāda lielu mēli.
Un, kad beidzot tiec līdz dušai, vēl kādu brīdi ķermenis nespēj atšķirt aukstu no karsta un pats nesaproti, ko jūti. Receptori gļuko, bet kaifs līdz griestiem.

Es domāju, ka esmu no cukura, bet laikam ne līdz galam.

Tā kā kādam VIENMĒR ir jāpajautā - a ko jūs te mērat, a kas te būs (pat kapos), tad pēc atbildēm kabatā nav tālu jāmeklē:

(pilnā nopietnībā)
- A mēs uzmēram teritoriju. Kapus šķūrēs nost, būvēs privātmājas.
(atbildes saņēmējs šokā)
- A kā, vaita' tiešām..?! o_O
- Da nē, pajokojām. Mēs tikai sev vietiņas piemēram, neko vairāk..

Vakar mūs apstādina ceļu policija.
- Labdien. Pārbaude uz alkoholu. Tiesībiņas, transportlīdzekļa reģistr... Ā, Jetijs? A kas Tev tur ar tām degvielām?

o_O

Tiesībās nav rakstīts "Jetijs". Tiesības ir tikpat parastas kā man vai ikvienam citam.

Pirmās 3 švīkas dārgajā laminātā. Par laimi - virskārtā, to var atjaunot.

Kļūdies, bet ne līdz galam. Ar steigu braucu pirkt paklājiņus.

Nosaukums ir pilnīgi ārpus tēmas. And so it begins.

Tukšā, pusremontētā istabā, trīsstūra formācijā sēž trīs čaļi - almighty_j, Sīks un pyro. Ir piektdienas rīts un viss vēl tikai sākas. Pirmā apjausma ir, ka we should do this more often un ka to noteikti vajadzētu translēt internetā kā podkāstu. Pirmais sāk Sīks tēmā par "limiting beliefs" un to, kā šodien tika iznesti Stradiņi, kad ķirurgam 6. reizi mēģinot izlocīties un neizsniegt pēcoperācijas analīzes sanāca darīšana ar The Will & his power of will, un cik interesanti, ka kabinetos aiz zīmītēm "nepiederošiem ieeja aizliegta" personāls ir daudz laipnāks, nekā citur uzņemšanas nodaļās vai ārstu kabinetos. Un ka bez viņiem patiesībā netikt cauri.

Dažas stundas vēlāk tie paši trīs personāži virtuvē izskatās vienkārši pēc brutāla cilvēkveidīga virtuves kombaina.. Tā dzimst pirmās idejas par to, kas jau sen aizķēries manā prātiņā - šī māja ir par lielu, lai to atstātu tukšu. Padomju vara komunālajos dzīvokļos sastūma bez kādas šķirošanas, psiholoģiskā profailinga un atlases. Bet ja nu mēs savu quote-unquote ģimeni izvēlētos paši, savstarpēji atlasot cilvēkus, kas pašiem šķiet vispiemērotākie? 7-8 te pietiek vietas. Eventuāli. Un tad to visu varētu pārvērt šovā un enterteinmentā pašiem sev. Un meibī pārdot T-kreklus. :D
Jau ar minimālo trīs cilvēku skaitu parādās skillseti, kas turklāt vēl pārklājas. Pyro redz mazos celtniecības defektus, kuri nezinātājam, ja es uz to nenorādītu, tā arī paliktu nepamanīti. Kvalificēts personāls. Vienā setā troļļojot tiek savesta kārtībā Sīka n-kōrīgā darbstacija, look-at-all-this-shit-I-can-watch ietvaros atrasti vismaz 10 skatāmgabali treileros un beigās ir tā sajūta, ka THIS FEELS RIGHT. This feels awesome. Feels like pure.... [Reactor] POWER [back form the days I had that]..

Tā pati savādā sajūta, kuru es pēdējo reizi noķēru JaunŠmucspainavā, 21.12.12. Pasaules gala baļļukā.

Now we all need to process this & recharge. But this is doable.

/Music: Magnifikate - Changes

Nevar šitā dragāt. Tas jau sāk līdzināties ārprātam.

Vakarā ieskrien mājās uz 10 minūtēm. Ēdiens tiek padots kā pitstopā formulai riepas mainot - launags, tēja, maizīte ar kondensēto pienu saldajā. Sīks stāv kā mehāniķis ar imagināru pneimatisko skrūvju pistoli rokās un, vaktējot katru manu kustību, pabīda tuvāk cukurtrauku, novāc tējas krūzi vai atnes katlu ar salātiem.

Tad tanks ir uzpildīts un ar akmens ģīmi tu dragā tālāk.

Bet kur ir kaifs dzīvē?

Jei bogu, mums kādu dienu būs pašiem savs šovs.

Šis ienāk, paskatās uz mani un pilnā nopietnībā noskalda:

- Kas, Tev katru dienu uz darbu jāiet? Kas tas par sviestu?!

Tad aptver, ko pats pateicis, un sāk rēkt.

- Es zinu, ko Tu šorīt gribi klausīties, - Sīks iesāk, pastiepis manā virzienā Aifounu. Nevienam, protams, nav nekādu jautājumu, ar ko ir jāiesāk perfekta diena. Laimīgas sagadīšanās pēc reaģējot uz maniem protesta brēcieniem, viņam izdodas klipu apturēt vietā, kur vienai no meitenēm precīzi uz deguna krīt sarkans gaismas stars, un atskan teksts:

"Ō, bļe, Rūdolfs!"

Histēriskos smieklos vārtos pa zemi.

Agrs rīts, kāpju busā, aiz manis vēl daži cilvēki rindiņā. Kad nu visi glīti sasēdušies, šoferītis tā paskatās uz pasažieriem un tad apvaicājas:
- vai kāds gadījumā nezina ceļu uz Siguldu? :D
- jā, es! - pieķeru sevi atsaucamies, pirms kūtrais latvietis vēl paspējis noreaģēt jebkādā noraidošā veidā.

Tālākais izvēršas par vienu no kolosālākajiem braucieniem, kāds jelkad bijis šai maršrutā. :)
- Tā. Te pa kreisi, tad pāri pārbrauktuvei. Tālāk pa galveno. Pie STOP zīmes ka labi, reku pagrieziens uz Suntažiem. Viena pietura mums ir šeit, labajā pusē, otra aiz pilsētas robežas. Tagad tikai taisni.

Šoferītim šis ir pirmais brauciens iepriekš nepazīstamā maršrutā. Viss, ko viņš autobusu parkā saņēma, ir šis buss, atslēgas un maršruta papīri. Bet mēs braucam ar sen neredzētu precizitāti un perfekti pēc laikiem, kādi norādīti lapā. Vienā brīdī kavējot laiku pieturā, tas atmaksājas, jo kāda sieviete paspēj uz busu, kas citādi būtu aizbraucis bez viņas. Jau tuvojoties manam galapunktam, tabulā nav attiecīgo pieturvietu tarifa, tāpēc visiem tiem mazliet lētākas biļetes no nākamā tuvākā atzīmētā pieturas punkta. Arī smaidīgs "labrīt" tiek visiem.

7 mēnešus viņš strādā Norvēģijā, pelna naudu, vadā tūristus tālajos ziemeļos. Sezonai beidzoties ikreiz brauc uz Latviju un atlikušos 5 mēnešus atpūšas šeit, stūrējot busus reģionālajos maršrutos. Ne naudas dēļ, bet lai nodokļi, alga un viss paliktu šeit. Latvijas cilvēkiem. Tiem, kas palikuši. Vēl viņš teica - ar mums (kā ar tautu un valsti) viss [beigu beigās] būs labi.

Es izkāpu no busa Šmucspainavā ar tādu lādiņu, kādu sen nebiju noķēris.

Man šodien laikam pirmo reizi izdevās. Pie kam, saskaņā ar likumu, ka manā dzīvē viss notiek savādāk, tas, protams, notika savādāk, nekā būtu varējis iedomāties. :)

Sēdi parkā uz soliņa, klausies mūziku, jāsteidzas nekur nav. Viens celiņš, otrs, trešais... Un pēkšņi skatiens vairs nefokusējas vispār. Drīz pēc tam pieķer sevi nedzirdam arī sirdspukstus. Prāts, protams, vēl meklē, kur pieķerties, bet vairs nav jādomā ne par elpošanu, ne acu mirkšķināšanu, neko. Motorās f-jas pazūd fōnā. Garām ejošie cilvēki, pastaigās izvestie suņi, laternu gaismas, māmiņas ar ratiņiem - viss pārvēršas vizuālā fona troksnī, kas vairāk atgādina TV ekrāna statisko ņirboņu brīžos, kad nav signāla.
Mūzika ir atslēga. Der tikai kaut kas harmonisks un izjusts. kaut kas šāds, piemēram. Nekādi roki-popi-dubstepi. Skaņai jāizolē no ārpasaules. Un tad sākas ceļojums uz sevis centru.



( * )

Brāļuku es konstanti redzu virtuvē, kaut ko gatavojot. KONSTANTI. Vēl viņš mēdz sēdēt istabā, Illustrator'ā maketējot ēdienkartes klientiem/ēm (uzsvars uz 'ēm' pārsvarā), bet reti. Sa**sies, mēs vienrīt smējāmies. Visi mēs esam sa**sušies, katrs pa savam. Kāds ar atrestaurētiem krēsliem, kāds ar savu audzēkņu panākumiem, kāds ar zirgiem, autiņiem, ar __šuks-zāle-__šuks-zāle, MMA-kikbokss-taekwondo-vatewā.

Kad Čakam Lorijam uzdeva jautājumu, par ko ir šovs (par nūģiem?), atbilde bija sekojoša: "The show is about extraordinary people, not nerds". Nianse ir tikai tā, ka autori un aktieri ir spoži, talantīgi un izcili. Un paspēja pirmie. :P Bet seriālu varētu uzņemt par mums visiem. Pēc kārtas. Un bez izņēmuma.
Ikreiz, kad šķiet, ka nu jau vairs nevarētu trāpīt tuvāk, precīzāk un perfektāk, viņiem tas izdodas. Ar katru sēriju. F*cking Amazing.

Vilcienā par varītēm centos valdīt smieklus. Jau atkal.

Un vēl mēs vakar turpceļā runājām par šo, to un neko, kamēr gaismā nāca FAKTS.

Izrādās, reizēm džeki Intereneta forumos mēdzot izlikties par meitenēm. Nesanāk jau, bet, redz, tolerance. Ja meitene atļausies uzdot stulbu jautājumu, ar viņu vispirms mēģinās nu tā-nu jā-nu šitā te-nu jā, kamēr čali momentā pasūtīs pie Googles, un ne tai pieklājīgākajā manierē.

Diskriminācija, lol! :D

/UPD. Ā, un šito izlasiet obligāti. magic_raddish jums parādīs!!!

Vēl viena lieta listē, jā. Šorīt būtu noderējis.

Garlaikoti veroties pa vilciena logu oktobra rīta debesīs (~@06:15), pēkšņi tur bija kaut kas 'neiederīgs'. Pirmā doma - "Cigārs"!!! U know, cigāra formas bāzeskuģis. Šamējie ar tādiem mēdzot lidot garos gabalus...
Protams, rūpīgāk ieskatoties (cik nu ļāva garāmslīdošā ainava, pirms to nobloķēja kravas vilciens) objekts izskatījās lodveida, ļoti sīks, spožs, ar lejupejošu trajektoriju un milzīgu, acīmredzot dūmu, asti. Droši vien kosmosa draza no piecūkotās orbītas.

Dienu pēc SC "uzvaras" vēlēšanās un apmēram pusotru gadu pēc tam, kad bija jau aizmirsts par tādas 'sabiedrības' daļas eksistenci, vagonā ieplanēja 4 urlu izcelsmes jaunieši manāmā skurbulī. Viens ik pa brīdim sita plaukstas un sauca "Tagīīīl", pauzēs iepļaujot no pudeles kaut kādu žļurgu. Brīdī, kad 6 reizi tika mēģināts uzsākt ar mani dialogu, ziņkāres dzīts arī pajautāju, "а что такое тагил?".
Izrādās, pierīgā ir daudz midzeņu, kuros dzīvo šis 'elektorāts' no Нижний Тагил Krievijas federācijā - Salaspils, Saulkalne, Bolderāja..
Tomēr kaut ko Maskačka būs iemācījusi labāk par citām latviešiem īpaši piemērotām dzīvesvietām - kā izturēties un kā reaģēt uz šādiem bara elementiem dažādās sabiedriskās vietās un situācijās. Kā izvērtēt, vai vērts riskēt, vai tomēr nosargāt, teiksim, maku, telefonu, portatīvo datoru..

Saskaņas Centru vajadzētu palaist valdībā, un ļaut, lai šis nezvērs sevi parāda. Un kompromitē. Lai pakonsolidē budžetu, lai paaģitē par valodu, lai pazāģē zaru, uz kura pats sēž. Ienaidnieku var sakaut, to sašķeļot. Un tad varbūt man vairs nenāksies klausīties "Tagīīīīl" pa visu vilciena vagonu.

/N.B. Mentalitātes ir atšķirīgas. Nu, sitiet nost, ir atšķirīgas. Nekad neesmu redzējis, ka latviešu jaunieši tā uzvestos arī nopietnā kramā. Nav tā lecīguma un agresivitātes.

/UPD Re, kāds ir īstais TAGĪĪĪĪL!

Mareks bija vienīgais no 'jaunajiem' kaimiņiem, kas šeit sabūvējās buma laikā un ar kuru jau bija sācis veidoties normāls kontakts. Šad un tad parāva līdz stacijai, sveicinājāmies un tā.
Šodien gluži negaidot palūdza palīgā - apkures katls jāpalīdz piekabē iekraut. 6 sekciju čugunnieks. Smags pēc vella.

Izrādās, rīt viņi atdod bankai atslēgas. Vēl viena spoku māja ainavā.

Bļe.

Līdz šim es neko nebiju dzirdējis par tādu austiņu ražotāju kā SkullCandy. Un nav nekāds brīnums. Šāda izskatās viņu garantija:

"Skullcandy is proud to provide the best product warranty in the industry: if this product should fail in your lifetime, we will replace it at no charge. If the product is damaged by agressive music listeners sliding a rail, sliding down the emergency ramp of your aircraft, slammed in your locker, slammed in your car door, run over by a car, running into wall, getting run out of town, mountain biking, road biking, sky diving, beating your boyfriend unmercifully, getting beat down by a man, blown up in an accidental experimentation with flammable substances, or damaged in any other every day experience, it means you are living your life the way we want our product used! In these, or any other damaging events, we will replace the product for a 50% discount from retail."

:D

Īstā manta, beidzot. Skan nejēgā labi un apkārtējo pasauli arī nedzird. Pilnībā.

"Malacis! Labi esi pastrādājis," sacīja balss klausulē, "meitene ir starā.".
Tādās reizēs es parasti cenšos saprast, vai mani mēģina apčakarēt jebšu tas ir kāds melnais jociņš. Bet nē. Bračka bija domājis nopietni.
-"Starp citu, kā Tev viņa?"
-"Aaaam.. Nu, parasta, normāla meitene. A kas?", sestais prāts nojauta ko aizdomīgu.
-"Cik paprasīji?", viņš ignorēja jautājumu.
-"20. Tam Samsungam nebija DVD draiva, nācās no zibatmiņas instalēt.."
-"A normāli, viņa apmēram tik pelna stundā.."

Es, protams, nekad nebūtu pateicis. Nekas ārienē un izturēšanās veidā neliecināja par viņas nodarbošanos.

Tāda, lūk, izvērtās mana pirmā sastapšanās ar servisa meitenēm.

Nekad tā arī nav bijis skaidrs, kāpēc ikreiz gribējies kā korķim izsprāgt no jebkura [lielajām tirdzniecības ķēdēm] piederoša apģērbu, apavu veikala kaut pēc 3 tajā pavadītām sekundēm. Un tagad beidzot ir zināms, kāpēc.

...Vilcienā blakussēdošā meitene lasīja uz A4 formāta lapām izdrukātu aizdomīga paskata dokumentu ar nosaukumu "Profesionāla klientu apkalpošana". Sajūtot ko nelāgu, sāku viņai šķielēt pār plecu.
Un nekļūdījos. Bet neko TĀDU arī negaidīju. Kopš šī brīža ir veltīgi cerēt, ka pret tevi izturēsies kā pret cilvēku. Tu neesi cilvēks. Tu esi klients. Un priekš tādiem kā tu ir sastādīti veseli etiķetes protokoli, kas jāievēro. Tad nu zini, ka

- Klientam vienmēr jābūt saskarē ar precēm.
- Ikvienam [RESERVED] veikala pārdevējam mugurā jābūt vismaz vienam apģērba gabalam no veikalā nopērkamā klāsta.
- Sarunu uzsāciet ar vārdiem "es redzu, jums šī māte-meita-kleita ir iepatikusies..."
- Pie kases klienti ir visjūtīgākie, ja nākas gaidīt. Izturieties īpaši laipni un iejūtīgi.
- Ja neuzsāksiet sarunu ar klientu, ir daudz lielāka iespēja, ka viņš neko nenopirks..

Intuīcija NEKAD nekļūdās. In the long run - nekad. I sensed something sinister a loooong time ago..

Es jau teicu, tā kamera man ir par gudru. Tā ir ar visu, kam lietotāja rokasgrāmata ir bībeles biezumā (Vainīgs. Neesmu izstudējis. Gribētu gan arī redzēt, kurš tad ir.)

Anyway. Zvans Mazajam Brālim:

J: -Tā, klau. Man te kaut kas ar kameras baču. Tjipa viena strīpa, bet nelādē. Dzeltenā gaismas diode mirgo, nekas nenotiek. Divas pozīcijas - "end" un "charge", bet šamais tikai end midžina.
V: - Ok, lādētāju paņēmi?
J: - Yup.
V: - Now wait for it.
J: - Wha'????
V: - Wait for it...
...
J: - (facepalm) Ok, blondīne. Cirvis, nu. Nevermind. xD Čā.
V: - (trollface)

/Šitādi prikoli konstanti gadās tad, kad nav normāli gulēts.
Lādētājs ir melnā korpusā un tam ir divi simboliņi - 'end' un 'charge' -, kas grafiski novietoti viens virs otra. Prāts automātiski pieņem, ka tiem pretī vajadzētu būt katram savai gaismas diodei. Taču diode tur ir tikai viena, pārējais ir prāta izspēlēti triki, kad tas noēnotā telpā redz otru diodi tur, kur tās nav. Viss pārējais no tā mirkļa uz priekšu ir flawed logic.

Uzrakām lauciņu, sastādījām kartupeļus. Ziemā savāktos pelnu maisus izkratījām pērnajās vagās, tur augs sīpoli. Un man pilnīgi nelabi paliek, klausoties Aidi Tomsonu vai kaut kādus murgus par universitāšu konkurētspējas palielināšanu, anonīmu zvanītāju sūdzības par to, ka nevarot kvalificētu darbaspēku atrast (nu, tad ņemiet un apmāciet paši, ibio!). Tas viss šķiet tik ačgārns, bezjēdzīgs un no realitātes atrauts, kad atkal ieraugi, kas Kasparam sakāms šajā sakarā.

Kad es vienreiz iemācīšos neklausīties radio un nelasīt presi?

..Īsākā telefonsaruna pēdējo dažu gadu laikā: "Tā. Man tagad nav laika runāt. Viss, čau." (1,8 sekundes)
Dienās, kad almighty_j kaut kas nesanāk, viņš spēj kļūt vairāk nekā vienkārši nejauks. Pat 'kretīnisks' nebūtu īstais vārds. Un nabaga Kārlēns vienkārši patrāpījās ceļā, kamēr vēl dažu labu vispār gribējās nosist. BĻE, cik reizes jāmāca, ka viss jātaisa tā, LAI VAR IZJAUKT!!

Notikumu ķēdīte, tātad: Pastiprinātājs neiet-->Jāpārtaisa barošana-->Jāpārtin toroīda trafiņš-->JEBĻA...-->JEBĻA..-->Besī tak, bļe. JEBĻA!-->!!!-->Vadi pinās, diametri atšķirīgi-->Sāk krēslot, jāatliek uz rītu-->FAK, nu!!-->Zvana telefons-->Pirma doma: nu, ko tev vēl, kretīn, vajag? Kas es kāds izziņu birojs, vai??-->Pasūtu. Sāk gribēties ēst. Pēdējā brīdī attopos, ka nav krējuma salātiem. IBIO-RIO, bļe!! Jāteš uz veikalu. Veikalā, protams, sāk besīt viss pārējais - leišu krējums visās variācijās maksā lētāk par mūsējo..

Un tā bez sava gala. Vienīgais risinājums ir iet gulēt un rīt ar skaidru galvu.

Pa šoseju, kuru veido 50% ceļa un 50% ielāpu, pretī brauc 3. žigulis (VAZ-2103) ar ksenona lukturiem. :DDD TĀ notiek tikai Latvijā.

Šodien mani viss uzvelk. Zināt, kāpēc socioloģija ir huiņa?

...Mama had a Chicken, Mama had a Cow... Dad was proud, he didn't care how.. Tangš-dangš-dangš-dangš.., vilcienā iezvanās telefons.
- Labdien, dobrij večer, šeit no Latvijas faktiem jūs tr..
- Interesanti (pārtraucu pusvārdā), kur jūs dabūjāt šo numuru?
- Āā, nu mēs... mums datorā bija.. (yeah, right)
- Vai jūs varētu veltīt 5 minūtes laika atbildot uz dažiem ar attieksmi pret vidi saistītiem jautājumiem?
- Nu, ja telefonam nebeigsies baterija.. (kāpēc gan ZZ bonusus nepapelnīt? ;)

Un lūk, kāpēc socioloģija ir huiņa. Aptauja ir primitīva, tipveida. Uz jautājumiem var atbildēt jebkurš idiots (kas laikam tā arī ir domāts) un vēlamības izteiksmē. Piemēram, visa tā otrreizējā, trešreizējā resursu un materiālu izmantošana, kāda man te iet vaļā, vispār nekad nekādās aptaujās neparādītos.
Visus datus var sagrozīt, novienādot, interpretēt un beigās iegūt to pašu huiņu^2, kas, nenoliedzami, ir četrreiz vērtīgāka.


Try me tonight.

Kad savulaik pašam bija jāgatavojas braukšanas eksāmenam, tur viss bija skaidrs. Tūlīt aiz pieturas, kurai garāmbraucot ar labās puses riteņiem trāpīju peļķē, tā viegli apšļakstot transportu gaidošos pasažierus, instruktors nevilcinājās ne mirkli: "Tā, viss. Stājamies malā. 10 punkti. Eksāmens beidzies."

Uz Rīgas Satiksmes trolejbusu vadītājiem tas, protams, neattiecas. Viņi tevi var nošļākt līdz padusēm ar sāls un dubļu dušu, un neko par to nesaņemt. Brīnums, kā tiesības dabūjuši - ja ceļa platums (pie kura, starp citu, ir vainīgs nekas cits, kā vien tā pati diskutablā Ziema un ceļa tīrītāju bezdarbība) neļauj veikt apsteigšanas/apdzīšanas manevru, tad ieturi distanci un klusē, nevis spraucies garām.

Atzīšos, ka tādos gadījumos arī manī pamostas diezgan agresīvs tēviņš. Tāds no kreisās puses pamērcēts, momentā nometos ar baiku priekšā pieturā stāvošajam vainīgajam trollim un liku manīt pie stūres sēdošajam jefiņam (kas, man par pārsteigumu, izrādījās vecis!!!), ka tā tā lieta neies cauri. Žēl, ka dusmas ātri pāriet - būtu varējis tajā šaurajā ceļa joslā, kas pēc vakarnakts sniega palikusi, arī mazlietiņ ilgāk pabloķēt trolejbusu satiksmi.

Tā, ka sakiet ko gribat:

a) Sievietes tiešām brauc ja ne labāk, tad vismaz korektāk un pieklājīgāk noteikti. Tobiš, Nor-mā-lāk.

b) Interesanti, kā šādi apstākļi iederas definīcijā 'izbaudi ziemu'? Vienīgais, ko es izbaudīju, bija paša izgājiens. Nākamreiz, iespējams, jāizprovocē uz atklātāku konfrontāciju.

P.S. I'm NOT a [W-word here], although I prefer peaceful solutions to conflict situations. But DON'T f*cking test me!

Valsts Valodas aģentūrai ir tāda informatīvo klipu sērija "Domā, kā runā!". TV tie tikpat kā nav rādīti. Vismaz man nav gadījies redzēt. Lūk ,viens, ar nosaukumu "Pogu veikalā". Tā ideja likās nereāla līdz brīdim, kad redzēju to dzīvē.

...Rinda Narvessen veikalā, neskatoties uz tās apbrīnojamo garumu, virzījās ātri. Drīz jau man priekšā stāvošais čalis jautāja kasierei pēc pelēkajām "Monte Carlo". Viņa balsī acīmredzami bija vērojams akcents. Šī noteikti nebija viņa dzimtā mēle. Arī meitene oranžajā Narvessen krekliņā neizklausījās pēc krievu tautības pārstāves: "U nas toļko siņije..". Apmēram pēc diviem trīs teikumiem viņi abi smaidot pārgāja uz latviešu valodu. Es tikām stāvēju rindā ar atvāztu žokli, nespēdams noticēt tikko kā redzētajam. Vienmēr ir licies, ka, ja cilvēkam kāda valoda nav dzimtā, to uzreiz var pateikt - amerikāņu latvieši latviski runā ar akcentu, tāpat angļi, fraŅči un vācieši angliski runā ar akcentiem, pie kam atšķirīgiem.

Laikam jau tas klipiņa sižets nebūt nav tik ļoti 'aiz matiem pievilkts'. Bet tādā gadījumā tas no smieklīga kļūst nedaudz traģikomisks - vienīgajā valstī pasaulē, kur oficiālā valoda ir latviešu, divi tās pilsoņi, pēc tautības latvieši, sarunu uzsāk svešā mēlē un tikai pēc tam, sajūtot, ka kaut kas tomēr nav labi, pāriet uz dzimto valodu.

/ā, un P.S. Vēl dažkārt gadās būt pārsteigtam arī par savu reakciju. Katrā ziņā vakardien ar manu muti runāja kāds cits cilvēks, kad vienai krievu tautības studentei, kas acīmredzot principiālas nostājas vadīta spītīgi nepārgāja uz oficiālo valsts valodu, uzšņācu, ka "pirmkārt, jums nav atļaujas un otrkārt - mēs šeit runājam latviski."

Aiz norasojušā autobusa loga stikla garām skrien Pārdaugavas skati. Ekrāns pie Spices vairs nedemonstrē spožās reklāmas, turpat tālāk aiz RMR puspamestajiem ēku kompleksiem, kuros gan, taisnības labad jāsaka, ievācies dažs jauns birojs un firma, slejas nepabeigtais Panorama Plaza debesskrāpju komplekss. Trešais dvīnis neapauts un neapģērbts, uz dzelzsbetona karkasa rāda savas padsmito stāvu numerācijas atzīmes. Sēžu un domāju - iespējams, kaut kur, kādā nezināmā nostūrī, kāds varbūt spēlē spēli? Reālās dzīves stratēģiju, kurā visi burbuļi, krīzes, ieņēmumi, izdevumi, cilvēku rīcība, uzvedība un reakcija ir paredzami lielumi, aprēķināmi ar decimālskaitļa precizitāti.. Mūsdienu superdatori taču būtu spējīgi ko tādu nosimulēt..

Buss apstājas labajā joslā pirms krustojuma. Luksoforā sarkanais. Pa labi skatam paveras Dzelzceļa muzejs ar izkārtnīti 'www.railwaymuseum.lv' Vajadzētu vienreiz aiziet. Bet, lai kaut ko paveiktu, vajag pietiekami stipri gribēt. Kamēr tas ir tā - "ai, varētu", tikmēr tādā līmenī tas arī paliks. Jā-nē-jā-nē-kad-ar ko. Kamēr es svārstos, buss, jau paspējis izlaist pasažierus pieturā, atkal iekļaujas uz centru slīdošajā auto straumē. Laiks pārdomām beidzies.

Imantā pie kāda lielveikala sudrabkrāsas Audi noparkojas stāvietā. Izkāpjam. Turpat metru tālāk stāv kāds vīrs un, mūsu skatienus pamanījis, uzreiz nekautrējas pajautāt:

- Možeš adalžiķ 20 kapeik?

- Un jūs tā staigājat pa autostāvvietām un diedelējat visiem naudu?

- ..ei, jei bogu, ņe slova pa latišski ņepoņemaju..

- Varbūt ir vērts iemācīties valodu?


Man tik tiešām gribējās iedot viņam to naudiņu. Tieši 20 kapeikas ar smuku kalšanas gadu - 1952!! Padomju savienība beidza pastāvēt pirms gandrīz 20mit gadiem, kopš tā laika večuks laikam vispār nezina, kādā valstī dzīvo, kamēr šī valsts - nesmīdiniet mani - maksā tādiem cilvēkiem pensijas?!

Šodiena man atgādināja, ka mūsu mīļie kaķveidīgie sugas mazākie pārstāvji, minkas, tomēr ir plēsēji - redzēju, kā viens glītā, melnā kažokā tērpies īpatnis bija pamanījies nomedīt balodi, un, cieši turot to pie rīkles, pazuda sētas dēlī izlauztā caurumā, kas ved uz aizaugušu teritoriju bijušā autoservisa placī..