Pilota memuāri.

Kad savulaik pašam bija jāgatavojas braukšanas eksāmenam, tur viss bija skaidrs. Tūlīt aiz pieturas, kurai garāmbraucot ar labās puses riteņiem trāpīju peļķē, tā viegli apšļakstot transportu gaidošos pasažierus, instruktors nevilcinājās ne mirkli: "Tā, viss. Stājamies malā. 10 punkti. Eksāmens beidzies."

Uz Rīgas Satiksmes trolejbusu vadītājiem tas, protams, neattiecas. Viņi tevi var nošļākt līdz padusēm ar sāls un dubļu dušu, un neko par to nesaņemt. Brīnums, kā tiesības dabūjuši - ja ceļa platums (pie kura, starp citu, ir vainīgs nekas cits, kā vien tā pati diskutablā Ziema un ceļa tīrītāju bezdarbība) neļauj veikt apsteigšanas/apdzīšanas manevru, tad ieturi distanci un klusē, nevis spraucies garām.

Atzīšos, ka tādos gadījumos arī manī pamostas diezgan agresīvs tēviņš. Tāds no kreisās puses pamērcēts, momentā nometos ar baiku priekšā pieturā stāvošajam vainīgajam trollim un liku manīt pie stūres sēdošajam jefiņam (kas, man par pārsteigumu, izrādījās vecis!!!), ka tā tā lieta neies cauri. Žēl, ka dusmas ātri pāriet - būtu varējis tajā šaurajā ceļa joslā, kas pēc vakarnakts sniega palikusi, arī mazlietiņ ilgāk pabloķēt trolejbusu satiksmi.

Tā, ka sakiet ko gribat:

a) Sievietes tiešām brauc ja ne labāk, tad vismaz korektāk un pieklājīgāk noteikti. Tobiš, Nor-mā-lāk.

b) Interesanti, kā šādi apstākļi iederas definīcijā 'izbaudi ziemu'? Vienīgais, ko es izbaudīju, bija paša izgājiens. Nākamreiz, iespējams, jāizprovocē uz atklātāku konfrontāciju.

P.S. I'm NOT a [W-word here], although I prefer peaceful solutions to conflict situations. But DON'T f*cking test me!