Pilota memuāri.

Aiz norasojušā autobusa loga stikla garām skrien Pārdaugavas skati. Ekrāns pie Spices vairs nedemonstrē spožās reklāmas, turpat tālāk aiz RMR puspamestajiem ēku kompleksiem, kuros gan, taisnības labad jāsaka, ievācies dažs jauns birojs un firma, slejas nepabeigtais Panorama Plaza debesskrāpju komplekss. Trešais dvīnis neapauts un neapģērbts, uz dzelzsbetona karkasa rāda savas padsmito stāvu numerācijas atzīmes. Sēžu un domāju - iespējams, kaut kur, kādā nezināmā nostūrī, kāds varbūt spēlē spēli? Reālās dzīves stratēģiju, kurā visi burbuļi, krīzes, ieņēmumi, izdevumi, cilvēku rīcība, uzvedība un reakcija ir paredzami lielumi, aprēķināmi ar decimālskaitļa precizitāti.. Mūsdienu superdatori taču būtu spējīgi ko tādu nosimulēt..

Buss apstājas labajā joslā pirms krustojuma. Luksoforā sarkanais. Pa labi skatam paveras Dzelzceļa muzejs ar izkārtnīti 'www.railwaymuseum.lv' Vajadzētu vienreiz aiziet. Bet, lai kaut ko paveiktu, vajag pietiekami stipri gribēt. Kamēr tas ir tā - "ai, varētu", tikmēr tādā līmenī tas arī paliks. Jā-nē-jā-nē-kad-ar ko. Kamēr es svārstos, buss, jau paspējis izlaist pasažierus pieturā, atkal iekļaujas uz centru slīdošajā auto straumē. Laiks pārdomām beidzies.