Pilota memuāri.

Man šodien laikam pirmo reizi izdevās. Pie kam, saskaņā ar likumu, ka manā dzīvē viss notiek savādāk, tas, protams, notika savādāk, nekā būtu varējis iedomāties. :)

Sēdi parkā uz soliņa, klausies mūziku, jāsteidzas nekur nav. Viens celiņš, otrs, trešais... Un pēkšņi skatiens vairs nefokusējas vispār. Drīz pēc tam pieķer sevi nedzirdam arī sirdspukstus. Prāts, protams, vēl meklē, kur pieķerties, bet vairs nav jādomā ne par elpošanu, ne acu mirkšķināšanu, neko. Motorās f-jas pazūd fōnā. Garām ejošie cilvēki, pastaigās izvestie suņi, laternu gaismas, māmiņas ar ratiņiem - viss pārvēršas vizuālā fona troksnī, kas vairāk atgādina TV ekrāna statisko ņirboņu brīžos, kad nav signāla.
Mūzika ir atslēga. Der tikai kaut kas harmonisks un izjusts. kaut kas šāds, piemēram. Nekādi roki-popi-dubstepi. Skaņai jāizolē no ārpasaules. Un tad sākas ceļojums uz sevis centru.





Frāze "you're stealing my wireless internet" mūsmājās īstenībā nozīmē, ka kāds kādam streļī paiku - parasti kaut ko garšīgu. On-the-fly garāmejot vai paslepšus, nav svarīgi. Visi spēlē un un ikviens uzskata par goda lietu izlikties, ka neko par to nezina. :)