Pilota memuāri.

Komentāri

sajusties dzīvam.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Dieviņš stāvēja lejkannu piešķiebis, gaidīdams, līdz tie divi izkustēsies. Visu rītu viņi dārzā bij' malkojuši tēju, un nu palēnām grasījās šķilt veļļus un šaut līdz Ogrei. Sākotnējā doma par peldēšanos atmesta, jo debesis tā aizdomīgi vilkās ciet, it kā gatavojoties kaujai.
Vienā ierakumu pusē būtu palikuši abi braucēji, otrā - Negaiss. Taču šoreiz viņi nospļāvās un teica viens otram - nu i sūds. Močīs. Kā būs, tā būs.
Lieki piebilst, ka kārtīgi norāva pa mizu no pērkona gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Taču stāsts nav par to.


Stāsts ir par brīdi, kad mērenā 45 grādu lietusgāzē ar zosādu uz rokām, ķīniešu papīra lampu uz bagāžnieka un piena pudeli dzērienu turētājā nesies pa slapju šoseju pretējā virzienā, fūrēm pūšot miglu acīs, tad nogriezies uz vecās šosejas, domās jau dzerot karstu tēju / kafiju uz balkona un mērcējoties karstā dušā. Kad mājas jau teju ar roku var aizsniegt, debesis noskaidrojas pavisam un kāds no mākoņiem tev rāda lielu mēli.
Un, kad beidzot tiec līdz dušai, vēl kādu brīdi ķermenis nespēj atšķirt aukstu no karsta un pats nesaproti, ko jūti. Receptori gļuko, bet kaifs līdz griestiem.

Es domāju, ka esmu no cukura, bet laikam ne līdz galam.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba