Philip K. Dick "Do Androids Dream of Electric Sheep"

Jā, paldies markizs par ieteikumu paskatīties Dika virzienā.
Šis pat varētu būt īstais darbs - lai gan te apskatītā parādība figurēja tikai epizodiski un var jau būt, ka ir plašāk izvērsta vēl kaut kur. Bet tā kā meklējot jauno lasāmvielu atcerējos tikai autoru, un acīs iekrita virsraksts no 'apsolu sev kādreiz izlasīt' saraksta, tad to arī paķēru. Un veiksmīgi

Šķiet, vismaz uz kādu laiku nonāk 'manas mīļākās grāmatas' saraksta pašā augšgalā (heh, it kā man tāds saraksts būtu).

Grūti atcerēties pēdējo grāmatu, kuru lasot ik pa brīdim radās vēlme izsaukties 'kā man šī grāmata patīk' (kas pāris reizes, šķiet, tika arī realizēts). Mani mīļotie pārspriedumi par 'kas tieši ir cilvēks'. Spēles ar mākslīgi radītās reliģijas ietekmi uz cilvēku prātiem, un otru reliģiju - televīzijas pārraidēm un reklāmām kopumā, kas, šajā gadījumā, konkurē ar reliģiju (ak, un vēl, it kā tā pavisam starp citu un nemaz nepamanāmi - korporatīvā kultūra kā trešais spēlētājs) Par šauro robežu starp 'normāli' un 'pretdabiski'. Par izmisīgo vēlmi vismaz izskatīties iederīgiem noteiktā sociālajā slānī, pat ja tādi neesat (jā jā, tas it kā iederētos pie tās pašas reklāmas - lai gan šeit parādību ļoti ironiski rada reliģija, nevis reklāma).

Darbs, kuram ir dzļi uzspļaut uz jebko, ko tu, naivais lasītāj, varētu uzskatīt par stāsta caurumu. Ak pēc negaidītā pavērsiena iepriekš aprakstītais kļuvis dīvains? Nu tā ir tava problēma, ja to nespēj salīmēt kopā - tas atkārtojas tik bieži, ka gluži vienkārši no defekta pārtop par efektu.

Un, oi... pūristi, kas vēlas, lai romānu ekranizācijas līdzinātos grāmatām... Blade Runner ir vēl viens lielisks piemērs, kur tālu jo tālu atkāpjoties no grāmatas sižeta, ir radīts jauns lielisks stāsts. (lai gan man daudz labāk patīk filmas mūzikas pavadībā lasīt Blade Runner dialogus, nevis skatīties pašu filmu. )