sapņojam

cannibalsmith:

Sākumā mēs ar kaut kādiem čomiem skrējām pa tādām kā parkūristu trasēm - pamestas noliktavas, utml. Tad es skraidīju apkārt pa ledu (kā multenēs pa tādu mazu aplīti), līdz ledus izkusa, un es iekritu ūdenī. Ūdens nebija baigi auksts - viegli izrāpos ārā. Tad sapnis nomainījās uz kosmosu un kariņu. Atceros, ka mums gribēja uzbrukt kāda planēta, kuras iedzīvotāji to bija pārvērtuši par kaut ko līdzīgu Death Star. Es ar pāris kājniekiem un kaut kādu helikopterīti centos iznīcināt viņiem mājas, kas darbina viņu staru ieročus. Tad sapnis pārgāja pirmajā personā, un es cīnījos pret vienu planētas bosiņu un viņa palīgiem (apšaude noliktavā). Vinnēju. Tad ieradās otrs bosiņš, bet es viņu nevarēju atvākt, jo man bija izbeigušies ieroči (pat zobeni nodiluši). Tad nu es vienkārši ar kulakiem situ pa seju un izmantoju lietas, kas pagadījās pa rokai, piemēram, ar karoti centos putru viņam nāsī iebāzt. Beigās izrādījās, ka viņš ir neiznīcināms, jo, kad viņam palika tikai viens hitpoints (visiem pretiniekiem virs galvas bija veselības mērītāji), un es viņa galvu atkārtoti dauzīju pret asu galda malu, pat tad viņš neatsprāga. Tad es pamodos.

cannibalsmith:

Šonakt bija ļoti garš un skaists sapnis - žēl, ka atceros tik maz no viņa. Es tusēju apkārt pa tādu ideālu happy place paradīzi, kur viss bija košs, tā kā ar bloom. Vienā brīdī apzinājos, ka sapņoju (bet ne līdz galam - kā iepriekš) un lidoju. Lidoju tā riktīgi kā jābūt - pilna kontrole ar galvu pa priekšu - ļoti patīkama, gandrīz eiforiska sajūta. Uzlidoju debesīs līdz mākoņiem un šļūcu lejā pa no mākoņiem veidotu slidkalniņu.

cannibalsmith:

[Sapnī] gribēju pielikt jaunu bildi savai sienai, taču tad atskārtu, ka tas jau ir noticis. Un patiešām kārtīgu nopētīšanu bilde neizturēja un iztvaikoja. It kā saprotu, ka šis ir sapnis, bet neiegūstu kontroli un apziņu. Sapni nomaina pretīgs OBE, kur to vien spēju, kā piecelties (pielevitēt) stāvus un nolaisties atpakaļ guļus. Jūtu, ka mans ķermenis ir paralizēts. Mēģinājums ļauties šim stāvoklim tikai vēl vairāk piepildīja mani ar visapkārt esošo baiļu "esenci". Sāku kratīt galvu, lai pamostos, un pamodos tajā pašā pozā, kādā biju iekš OBE. Kamēr sāku sakopot domas, pamanīju gaisā dzirksteles, izbijos un iededzu gaismu.

Šī jau nav pirmā reize, kad mans sapņu "es" saprot, ka tas ir sapnis, bet nenodod kontroli man. Man tas galīgi nepatīk.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka devos mājās no universitātes. Nonākot pieturā, konstatēju, ka tur pilns ar urlām. Paši viņi arī pilni. Viens no viņiem man nez kāpēc iedeva attaisītu, pilnu alus pudeli. Viņi ķipa vienu no savējiem pavadīt atnākuši. Pienāca trolejbuss, un es un pavadāmais iekāpām iekšā. Nonācām pieturā, kas uz Valdemāra ielas pie Lāčplēša ielas. Es viņam nez kamdēļ teicu, ka jāpārsēžās, bet viņš neko nerubīja. Atdevu alus pudeli un pārsēdos 3. trolejbusā, kas pieturā bija pienācis tieši pirms mums, bet es pēdējā brīdī paspēju pa aizmugurējām durvīm iešmaukt. Bet iekšpuse šim trolejbusam bija kā tramvajam. Es pamanīju, ka uz grīdas sīcene mētājās. Sāku lasīt: viens divdesmitnieks, divi, trīs, oi bļē, lats, divi, trīs, beigās divlatniekus jau lasīju! Pilna sauja. Pieturā pirms manējās iekāpa kontrole, bet nekas - parādīju kartiņu. Pienāca mana pietura, izkāpu un pamodos.

Paēdu brokastis un izlēmu vēl pasnaust. Tad bija divi sapņi. Viens standarta spiegu sapnis: lavīšanās pa koridoriem, izvairīšanās no sargiem. Un tad bija sapnis, kas sastāvēja tikai no taustes: es ilgi un cieši apskāvu atlanta. Mmmm... ^___^

cannibalsmith:

Šonakt kāvos ar urlām. Manu miegu iztraucēja kaķis, un es, vēl pa pusei sapnī būdams, spēru urlai taču trāpīju sienai pie gultas un sasitu īkšķi. Au!

cannibalsmith:

Bungarunga!

cannibalsmith:

Sapņiju, ka mācījos RTU kopā ar brālēnu. Sēdēju lasītavā, urbu grāmatas. Baigi sagribējās ēst. Devos uz RIMI, bet netīšām iekāpu 11. tramvajā un aizbraucu uz Bērnu Pasaules RIMI, bet tur no bērnu pasaules pāri palikušas tikai automātiskās stikla durvis. Un cilvēki staigāja caur viņām šurpu, turpu. Bet īstenībā RIMI atradās uz pretējā stūra - tur, kur Sportland. Bet īstenībā nē. Piezvanīju brālēnam un pastāstīju par notikušo. Tad devos tālāk, bet mani noķēra policisti un paskaidroja, ka es īstenībā esmu kaut kāds vampīrveidīgias, kas piedalās cīņas turnīrā (vakar noskatījos DOA - šausmas!), un visi gļuki ir tāpēc, ka es jūdzos nost no asimilētajām dzīvībām (es asimilēju suņus!!). Tad es atcerējos, ka īstenībā tās RIMI durvis ved uz blakus dimensiju. Bet tad es attapos savā gultā, bet ieraudzīju, ka mana pidžama dublējas - vienlaicīgi ir man mugurā un uz grīdas mētājas. Un manā istabā ir melns suns! Nē! Sāku kratīt galvu un pamodos. Pierakstīju sapni un likos gulēt.

Tad es sapņoju, ka esmu mājās, bet man dzenās pakaļ slepkava un Dainas tante ir iesaldēta ledusskapī.

Ā, un starp citu, manus datorspēļu sapņus ir nomainījuši sapņi par galda RPG. Sapņoju par druīdiem, pūķiem, prestižklasēm un fītiem. Visādas tabulas ar bonusiem peld garām. Ugh!

cannibalsmith:

Sākumā biju lielā telpā ar skatuvi. Uz skatuves bija stalažas, kas patiesībā bija saliekamās trepes. Es pa viņām uzkāpu, bet ne līdz pašai augšai, jo man vienmēr bail pašā augšā. Tur bija vēl viens mans biedrs, bet nezinu, kas. Tad mēs uz brīdi pametām to telpu, bet kad atgriezāmies, tur bija ļaunītis, kas bija izdarījis neatceros ko.

Tad mēs spēlējāmies mežā. Tas bija sauss kāpu mežs kā Jūrmalā. Pienāca nakts un bija jāiet mājās. Mani spēļu biedri nedabīgi ātri aizskrēja prom uz mājām, un es netiku viņiem līdzi. Izskrēju laukā no meža un nonācu dzīvžogu ielā, kur visapkārt vasarnīcas. Tumsa bija teju vai ar roku grābjama - tālāk par nepilniem desmit metriem neko nevarēju redzēt. Zināju, ka gan mana, gan Ērgļu māja ir tepat tuvumā.

Te pēkšņi no tumsas izskrēja Ruta, Vilis un Diāna, kam drīz sekoja... es! Mans otrs "es" arī bija tērpies pidžamā - tieši tajā, kura man nomoda pasaulē tajā brīdī mugurā. Viņš bija identiska mana kopija izņemot to, ka viņam īsi mati. Es nodomāju: "Viņš ir no nākotnes?" Mana kopija sāka man kaut ko dedzīgi stāstīt, bet es ieraudzīju, kāds izskatos no malas savā uzvedībā, žestos, runas manierē. Kādas šausmas!! Es sāku smieties un norādīju savam otram "es" uz savu novērojumu. Mēs abi smējāmies, un es pamodos. 2:46 naktī.

likvidet:

Atrodos Tūjā, jau nāk vakars klāt, esmu ar nepazīstamu klasi kopā, klases audzinātāja mūs aizved uz lauku, kurš pieaudzis pilns garām, garām nātrēm, visiem cimdi rokās. uzdevums ir brist iekšā un meklēt marihuānas augus. man apnīk un es izeju no lauka uz ceļa, un sāku stopēt, jau nakts, un mašīnas brauc negribīgi. pieskrien vēl kāds marihuānas nemeklētājs klāt, stopējam kopā. beigās nostopējam kādu sievieti, kuras izskats liecina, ka dzīve nav lutinājusi, mēs samaksājam viņai 40 naudiņas, un braucam uz Limbažiem, pa ceļam mēģinam noskaidrot vai nav kāds darbs tur, ar kuru varētu nopelnīt naudu dzīvošanai, viņa atbild, ka varam rakt(viņa gan teica citu vārdu, savā īpatnējā žargonā, tas bija līdzīgi "žļurgāt") kartupeļus. tad viņa stāsta savu dzīvesstāstu, kas nav īpaši aizgrābjošs un es pamostos.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka eju iepirkties kopā ar mammu un Annu. Es neatceros, ko viņas pirka, bet man bija garlaicīgi. Iegāju elektronikas preču veikalā un prasīju mazās austiņas (ear buds), bet man gribēja iesmērēt kautkādas milzīgas. Tad pārdevēja man piedāvāja TechnoPhile platekrāna televizoru, kas man dos nemirstību. Un lietošanas instrukcija tam televizoram ir bībele. Tad parādījās saprāta balss un teica, ka televizors saplīsīs un es palikšu kā muļķis ar savu bībeli. Tad zvanīja modinātājs, un es (joprojām sapnī) paskatījos, no kurienes nāk skaņa. Bet tur bija tumsa, un es pamodos.

likvidet:

Sapnis loti sašķelts, turklāt sižets nenoslēdzas, bet paliek karājoties gaisā. Emocionāli ass un smags, sižetiski - ne tik spilgs un diezgan nesakarīgs.
Eju pa nepazīstamas skolas gaiteni, kādai telpai atvērtas durvis, ieskatos, tur nežēlīgi risinās kādas sievietes nogalināšana. Viņa tiek durta ar dunci, es iedomājos upures sajūtas, pārņem bailes un briesmas, sastingstu pie durvīm, domāju - man nākamajai uzbruks. Slepkava uzsauc, lai ātri atnesot ūdeni, vajagot asinis nomazgāt. Nekavējoties skrienu augšā pa trepēm, no kurām lejā nāk pāris cilvēki, cenšos tos aizturēt, lai viņi neieraudzītu slaktiņu(darbojos tagad it kā slepkavu labā, šoka iespaidā) ar visādiem muļķīgiem teikumiem. skrienu tālāk pēc ūdens, vannas istabā piesmeļu pilnu spaini, dodos atpakaļ. Slepkava lej ūdeni virsū mirušajai sievietei, kuras āda viscaur tagad kā biezputra.
Daļu sapņa neatceros, nākamais ko atminos - manās rokās grāmata, pāršķirstu lapas, vienā no lapaspusēm nogalinātās fotogrāfija, tiešām briesmīga. Paskatos savā jakas kabatā - tur duncis, ar kuru viņa tika nodurta.
Nākamā epizode - atrodos vienā no klasēm kopā ar vēl pāris cilvēkiem, ieradies izmeklētājs, kurš pasniedz kādu stundu. Zinot, ka tas ir izmeklētājs, cenšos paslēpt dunci iekškabatā, ieraugu savu ādu, viscaur kā arbūza sarkanā iekša, un vēderā ar dunci iegrieztas pāris švīkas. Pēc nodarbības izmeklētājs pasauc mani pie sevis, viņš zina, ka neesmu vainīga, cenšas tikai izdabūt no manis informāciju, es klusēju. Izmeklētājs iegrimst pārdomās, es zinu ko viņš domā, visādas sakarības meklē, turklāt viņš bija uzmetis acis manām arbūza ādas švīkām, kas viņam it kā visu padarīja skaidru. Man gan nē. Galu galā izstāstu, ka atpazinu slepkavu - tā bija mana bijušā klases biedre, tagad es darbojos ar izmeklētāju kopā.
Atkal sapņa daļa iztrūkst, bet nākamais, ko atceros - atrodos pie vecās skolas, no kuras pa logu ārā galvu izliec tētis un priecīgi uzsauc man, es domīgi skatos, tētis pārstāj smaidīt, pēcāk iznāk ārā, izrādās ka viņš ir tas izmeklētājs, kaut ko runājam, mani pēkšņi pārņem nepārvarams miegs, atcerējos, ka pirms kāda laika iedzēru miega zāles, pasaku tētim, ka drīz iemigšu, cenšos gan pretoties miegam.
Nākamā epizode, kas vairs nav saistīta ar iepriekšējo sižetu, tomēr bija viena un tā paša sapņa daļa - eju pa skolas celiņiem, pukojos -visi skolā lamājas kā pilnīgi zvēri, tad dusmīgi izbļauju visus tos rupjos vārdus kā piemērus(tas vilkās diezgan ilgi), iedomājieties, kas tas bija par biezeni. Beigu nav.

josephine16:

Šonakt sapnī man viens pateica, ka es miršot jauna. Es ar tādu mierīgu attieksmi atbildēju: "Ā! Jā, es zinu... 23 gados."

likvidet:

Nu tad es arī. Sapņoju, ka kopā ar diviem cilvēkiem atrodos greznā priekštelpā, kas tālāk ved uz grāmatnīcu. Mūsu uzdevums ir zagt grāmatas(?!). Priekštelpā ir novērošanas kamera, no kuras man nesanāk izvairīties - es neveikli nometos uz zemes, bet rāpojot pa grīdu kamera mani "noķer". Neko, ejam iekšā grāmatnīcā, tur jau dusmīga kundze stāv pie kases un saka:"Nu ko, esi atnākusi zagt? Vai tad nezini, ka grāmatu zagšana ir pats lielākais noziegums?" Es samulstu, nevaru izdomāt, ko teikt, galu galā sāku nervozi runāt\bļaut:"Un kā tad ar cilvēku nogalināšanu, ar nožņaugšanām?" Saruna turpinās, es jūtos nožēlojama un tizla, pavirši pārcilāju pāris grāmatas, un tad pievienojos saviem biedriem, kuri kaut kur starp grāmatu plauktiem lavās. Viens no biedriem saka, ka mums jāmeklē tāda un tāda(nosauca kādu man nepazīstamu vārdu, kuru neatceros) mākslinieka grāmatas. Nospriežam, ka esam palikuši pārāk aizdomīgi, un vienam no mums ir jaietērpjas garā, kuplā kleitā, zem kuras pārējie divi palīdīs apakšā un kamēr kleitā ietērptais nevainīgu sejas izteiksmi staigās apkārt, mēs no kleitapakšas nemanot spersim grāmatas. Plāns izdodas, ejot jau ārā no grāmatnīcas, zvana sirēnai līdzīga skaņa, mēs pagriežam galvas atpakaļ, izrādās - kāds cilvēks turpat ir nogalināts un tagad noasiņo aiz mūsu mugurām. Ejam prom atrā solī, ieejam citā telpā, kur notiek kāda lekcija, jūtos piedzērusies, reibums pieņemas spēkā, līdz viss sāk jau virpulī mesties, sēžu solā un mocos ar nelabumu.
Mostos.

cannibalsmith:

Šonakt man bija sapnis par to, ka man ar nazi iegrieza vēderā un sāka tecēt laukā kartupeļu biezputrai līdzīga masa. Sajūta protams dīvaina. Atgūlos un mēģināju piezvanīt ātrajiem, bet šie necēla klausuli. Tā es zvanījos kādu pussapni... vairākas stundas. Pēc laika, tā kartupeļu biezputra bija mazliet sacietējusi un es izlēmu pats aizbraukt uz slimnīcu. Braucu uz slimnīcu, kas atradās uz ziemeļiem no Londonas. Tad es teleportējos atpakaļ uz Londonu un atrados pretī teminālim, kur man jāpasūta ārstēšana. Es nospiedu ne to pogu un man atkal bija jābrauc uz to slimnīcu. Taču es konstatēju, ka kamēr es šitā čakarējos mans vēders jau sadzijis. Tad sāka zvanīt modinātājs.

dags_slota:

meitenei melniem matiem, kura bija sasodīdi skorpioniska nimfomāne, bija klitors, kā tauriņš sārts un plats. tik simetrisks, cik tauriņš nemēdz būt. un tie mazie spārniņi.. bet tas arī bija nežēlīgi sāļš! man parasti garšo čuras, šis dzīvnieciskās garšas un aromāts (mmm), bet nu šitā bija tik nežēlīgi sāļa, kā melnā jūra! un viņa ļoti gribēja oralizēt, bet es biju tik sabudināts, ka nepaspēju viņai iedot.. nezinu kapēc, bet aigāju ātri pie meitenes ar gariem gaišiem matiem, kura neko negribēja, bet es biju tik nežēlīgi uzbudināts un nezināju, kur likt savu metamo - negribēju vienkārši nomest kulakā. nu redz. tā nu sanāca, ka viņa ieraudzīdama mani ar manu peni, kā sešgadīga bērna kulaks, sāka raudāt, bet vēl aizvien sēdēja krēslā un rokas bija gar sāniem. tā nu es iemetu savējo viņai mutē un sāku drāzt! tieši tā - drāzt! viņa raudāja, bet es - drāzu. raudāja. drāzu! es drāzu viņu starp viņas zobiem, mans penis bija slapš no viņas asarām. viņas mute bija sārti asiņaina no mana peņa, kurš rīvējās gar viņas plaši atvērtajiem zobiem. viņai žoklis bija liels, bet ne pietiekami. tā nu es baidzu viņai mutē, sperma šķīda gar lūpu kaktiņiem un tecēja pār viņas zodu. es beidzu. un es beidzu vēl ar vēl lielāku orgasmu. tādu, kādu pat realitātē neesmu izjutis. tas bija ilgs. liels. un pārsteigumu pilns. meitene garajiem matiem aizvien raudāja.. un dāgs pamodās un devās uz darbu..

likvidet:

atrodos savā bijušajā skolā, cilvēki - mežoņu bari klaigā, aizspiežu ausis, bet vienalga dzirdu, visi grūstās, manā nomocītajā galvā sāk ieviesties ārprāts, meklēju izeju no ēkas un esmu ārā. eju pa trotuāru, taisījos pīpēt, bet viena tante brēc, ka šeit nedrīkst pīpet. es biju tik nogurusi no trokšņiem ka savu nepatiku un dusmas par viņas teikto izrādīju noģībstot(vonderful fīling). tas bija lēni, patīkami, apmēram 30 sekunžu laikā ievilkos tādā kā transā, un tad jutu sevi viegli krītam un filma pārtrūka. atgūstot samaņu konstatēju, ka atkal atrodos skolā, visi uztraucas, skraida apkārt man, aprūpē blā blā.
p.s. reālajā dzīvē, cik atceros, nekad neesmu ģībusi.
šis laikam viens no tiem sapņiem, kuru atstāstot pārņem boorings, bet sajūtu ziņā ļoti spilgts.

likvidet:

viss sapnis izteiktu realitātes sajūtu atstāja.
atrodos uz slīpa mājas jumta, kājas jau karājas pār jumta malu, taisos uz pašnāvību. noslīdu no jumta un krītu. vienlaicīgi kritiens ir ātrs un ilgs, paspēju dažādām sajūtām iziet cauri. sākumā, krītot brīvajā kritienā pārņem šoks - nevajadzēja. tad sapratu, ir jāpieņem sava izvēle, ko esmu izdarījusi un, vēljoprojām krītot, sajūtu absolūtu atbrīvošanos. sapratu, dzīvošana nu ir aiz muguras, nav par ko uztraukties, vienīgi nedaudz baida, ka atsitienu pret zemi jutīšu kā ļoti sāpīgu un mokošu padarīšanu.
zeme jau ir tepat tuvu, bet pie pašas lejas sastingstu gaisā.
viss paliek tumšs, it kā esmu aizvērusi acis. dzirdu skaistu, tīru balsi, kas saka: "ja pēc divdesmit sekundēm neuzmodīšos, es nomiršu" tā pati balss sāk skaitīt:"divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit.." vienlaikus ar skaitīšanu mistiskā tonī skaļi čukst:"wake up, wake up, wake up.." ignorēju un guļu tālāk līdz balss noskaita skaitli trīs. mani pārņem apjukums, pēkšņi apjaušu, ka man jāmostas. tagad pati sev saku:"mosties, mosties!" es paspēju.
pamodos nakts vidū, sapnis nelikas kā sapnis, bija sajūta - tikko izspruku no nāves ķetnām.
tagad ir jau diena, un jūtos ne savā ādā, vēljoprojām smieklīga pārliecība, ka esmu tepat kā izglabusi dzīvību.

dags_slota:

ja jau man ir tas miega paralīzes paveids, tad sanāk, ka es neesmu murgojis jau kādus 5-7 gadus.. hmm varbūt kādas pāris reizes pa vidu.. hmm. nu ko - rekur pamatskolas lielais murgs, kas atkārtojās:

ir brūna pasaule. jekurā vietā, laukos, mājās, uz ceļa. un jebkurā vietā veļas bruunas lodes, kuras ar laiku palielinās un veļās lielākas, līdz ar to veidojot kādu nepanesamu smagumu. es jutos tik sasodīti izbijies un nelaimīgs. lodes bija visapkārt. tās bija arī itkā daļa no manis, piemēram, galvā k.kas sāka veidoties un spiedās pret galvaskausu iekšienē - tā, ka nebūtu iespējas izbēgt un tev jau būtu nolikts liktenis, no kura tu nespēj izvairīties un tev vienkārši jānoskatās, kā tas notiek..

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)

minesota:

Cik es sevi atceros, man bieži ir atkārtojies viens sapņā sižets - esmu kādā mājā, kur ir killeri un es bēgu, lai cīnītos par savu dzīvību un reizēm esmu kā vadone arī citiem. Vardarbība nekad nav redzeeta, bet vienmer ir bijusi tā priekšnojauta..