sapņojam

cannibalsmith:

Zastavene! Divi indiāņi (japāņi?) dzīvo pilsētā (ne moderna. drīzāk orientāla.) un kaut ko dara ar dzīvniekiem. Meiča čubinās ar savu iemīļoto čūsku (kamera no augšas. tas notiek uz terases? čūska ir milzīga.).

Tad mēs esam divi indiāņi ar zaļi mālētām sejām (mans biedrs izsakās, ka krāsa ir permanenta). Mēs ieradāmies džungļos pie kādas upes un sazinājāmies ar pilsētas japāņiem, sitot pa zemi ar kung fu sitieniem (ķipa morzas kods. un par spīti tam, ka zeme bija smiltis, sitieni radīja dobju skaņu it kā sistu pa koka grīdu vai bungām).

Tad mūs iztraucēja aligators. Es nobijos, uzskrēju kokā un pamodos. Mēģinot iegaumēt sapni es uz brīdi atkal aizsnaudos un nosapņoju, ka to pierakstu. 4:25.

cannibalsmith:

Latvijai, kas patiesībā bija ciems mežā, kam apkārt tecēja upe, kas patiesībā bija strautiņš, kurā bija Kireški (sausiņu drupačas), uzbruka krievi. Oskars Kalpaks pret tiem cīnījās. Bet es dzemdēju (sajūta kā liktu kluci) mesiju, kas izglābs Latviju. Mēs bērām strautā vēl drupačas, lai sajauktu krieviem pēdas.

cannibalsmith:

Mēs (es un manas māsas) ēdām virtuvē makaronus ar cīsiņiem un kečupu. Tad bija tāda kā ēdinu kauja pret koboldu, kurš nez no kurienes bija uzradies. Es no kaut kurienes izvilku +1 zobenu un zvetēju nabadziņu. Beigās sienas pulkstens bija notašķīts ar makaroniem un kečupu.

ninlil:

Sapnī lietoju narkotikas un lidoju. Tas bija lieliski; biju dzirdējusi citus sakām par savām lidošanas pieredzēm, bet pašai nekas adekvāts vai pietiekami spēcīgs nebija gadījies.
Narkotikas man atnesa viens pazīstams puisis, es, ja kas, pirms tam ilgi nevarēju aizmigt un arī sapnī tajā brīdī atrados gultā. Arī naktskrekls bija tas pats - gan man mugurā, gan sapnī. Viņš pajautāja vai drīkst apgulties man blakus un apķert ar roku. Ļāvu. Biju pat priecīga, jo tas ir patīkami.
Bet, tad nevarēju aizmigt, daudz grozījos. Līdz man piepampa rīkle.

Varbūt arī tas izriet no mana fiziskā stāvokļa. Mēdzu smēķēt un tad man gadās, ka sūrst kakls - teiksim, ejot gulēt vai mostoties. Tātad, piepampa rīkle, bija grūti runāt, nobijos. Likās, ka uz sejas ir it kā par daudz muskuļu vai kaut kas tam līdzīgs, kas krokojas, met burbuli, kad runāju. Bijos, bijos. Baidījos, ka nepietūkst arī plauksta (jo dzīvē tiešām ir bijis precedents, mamma toreiz teica, ka no kiwi, bet es domāju, ka no nerviem). Man palīdzēja, bija savs kopējs, dakteris, šamanis, draugs, whatever... viena zināma persona, vārdu sakot. Un tad es sāku lidot.

No sākuma pamanīju debesis spīdam cauri jumtam. Varēju ar skatienu ieslēgt un izslēgt atsevišķas zvaigznes. Tad sāku celties ar visu gultu augšā. Un tā es arī lidoju - ar gultu/uz gultas. Vienu brīdi sagribēju zemāk, tā diezgan tuvu zemei, bet ar gultu grūti - liels priekšmets, gandrīz uzskrēju kaut kādiem bērniem.

Ai, es te pārāk gari rakstu. Bet, gribēju pateikt, ka (man) bija vērtīgs, interesants, detaļām bagāts sapnis, ļoti spilgts. Vispār, domājot par t.s. lucid dreaming, man apkārt ir (bijuši) cilvēki, kuri par to interesējas un viens arī pienācīgi praktizējis, cik zināms, bet es to cilvēku tik labi nepazīstu. Es tikai esmu ievērojusi, ka man liekas, ka lielāks 'lucīdisms' sapnī sākas tad, ja tas ir ļoti intensīvs un spilgts - kā šis.
Nu, un pamostoties biju ļoti izbrīnīta - ka tas bijis sapnis un ka tāds sapnis. Jā, un vēl - šis nav pirmais sapnis, kurā lietoju narkotikas un reibstu no tām.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka sēžu pie kompja, un man iestabā ieskrien vairāki čomi, izkāpj pa logu un lidinās aiz loga ārpusē. Un laikam vemj - es skaidri neatceros. Tad es atrados ārā sētā un (laikam viņu pierunāts) mēģināju pacelties. Aizvēru acis, saliku plaukstas kopā, koncentrējos, jutu, ka atraujos no zemes, un, atvēris acis, redzēju, ka levitēju virs zemes. Tad es sāku sparīgi vemt ar jaudu kā no ūdens lielgabala. Rūgta garša mutē. Pamodos.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka skatos Catharsis arhīvu, bet tas ir pilns ar krāsainām animācijām par dīvainiem zemūdens dzīvniekiem. Piemēram, vienam astoņkājim bija ļoti nopietna seja ar milzīgu, līku degunu. Vēl tur bija 2D kosmosa kuģīšu spēle, kur man jāaizsargā kosmosa stacija pret baru ar citiem kosmosa kuģiem.

Tad piecos no rīta pārradās mamma, un es pusmiegā dzirdēju, kā viņa grabinās un ieslēdz radio. Tad es koncentrējos uz vēlmi piecelties un pa taisno pārgāju uz tādu kā viltus pamošanās sapni (sapņu es apzinājās, ka es patiesībā guļu, bet sapnis nebija apzinātais), un es centos iet uz virtuvi. Sākumā bija jāiet pēc taustes, jo nebija redzes. Kad veiksmīgi sasniedzu virtuvi un redzēju, ka tur šiverējas Andra, teicu viņai, ka patiesībā guļu, un lai viņa aiziet apskatīties. Viņa aizgāja, tad atnāca, es viņai "nu?", bet viņa it kā nekas nebūtu bijis. Tad sapratu, ka sapņu tēli tak rezetojas (patiesībā nē, bet), kad iziet ārpus redzes loka. Liku viņai vēlreiz iet skatīties, bet šoreiz centos koncentrēties uz viņas eksistenci. Andra vēl kaut ko teica, bet tad sapnis izjuka.

Vēl kaut kur pa starpu sapņoju, ka sakauju traku zinātnieku un iespundēju viņu trako namā.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

cannibalsmith:

Šonakt sapņoju, ka ķemmēju Aeris matus. Viņai viņi bija ļoti gari un gaiši zili, bet ļoti savēlušies.

Vakar sapņoju par drakoniem, Tabula Rasa un Project Entropia. Un par to, ka es kopā ar mammu esam iekš Age of Empires 2, un mums ir jāuzbrūk uz ķīniešu pilsētu. Mamma vadīja uzbrūkošo armiju, kamēr es būvēju bāzi un vācu resursus. Kartes centrā bija plakankalne ar daudz akmeņiem un rūdu. Es tur cēlu akmeņlauztuves un gribēju piebūvēt sliedes, bet mamma atveda nepareizās.

cannibalsmith:

Sapņoju par zirnekļcilvēkiem. Viņi gan neizskatījās pēc zirnekļiem, bet vienkārši pēc grumbainiem cilvēkiem. Viņiem tāpat kā vampīriem ir ilkņi, un viņi nemirst aiz vecuma, bet viņiem nav jāguļ pa dienu, un saule viņiem nekaitē. Vairojās viņi ar olām.

Pats sapnis risinājās ap 1900. gadu, un regulāri mainīja perspektīvas: vienbrīz es biju es pats, tad - kāds cits, bet citas reizes es visu redzēju no trešās personas. Atceros es dažādas scēnas. Pārsvarā es tusēju līdzi vienai zirnekļcilvēku ģimenei - pavecam vīram, viņa mazliet jaunākajai sievai un milzīgai olas dējošai zirnekļu mātei, kas bija uzblīdusi kā skudru māte neliela autobusa izmērā.

Vienā scēnā vīrs man parādīja telpu, kur viņi tur sagūstītus cilvēkus, no kā baroties, un es viņu pārliecināju, ka labāki dzīves apstākļi padarīs gūstekņus ražīgākus. Viņš: "Vo, sistēmanalītiķis!"

Tad bija scēna, kur vīrs brauca ar vilcienu lopu vagonā un tur sēdēja dusmīgs čubārs no nākotnes - viņam bija laptops, un viņš šķendējās, ka piesārņojums un globālā sasilšana nāk, bet es viņam centos iestāstīt, ka viņš nedrīkst izmainīt vēsturi. Tad vīram uzbruka piesārņojuma molekulas - tās izskatījās kā zilas un sarkanas lodītes.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka kaut kur dabūju miniatūru embriju. Es kopā ar kādu (precīzi neatceros) čubinājām viņu. Es netīšām viņam izvilku zarnas laukā un "oops" un ieliku atpakaļ. Tad viņš izauga par mazu cilvēciņu - mazāku nekā bija sākumā kā embrijs - un psihoja. Tad pēkšņi viņš izrādījās ģēnijs (un normāla auguma) un izlauzās no maisiņa, kur es viņu biju ielicis un uz sintizātora un tās kāviņtursauca skrečmašīnas baigo dziesmu samiksēja. Forši.

veata:

Dzīvoklī bija tarakāni vai kaut kas tamlīdzīgs. Tie pieķērās klāt (arī kaķim), liekas, ka tos uzreiz nenoņēmu – nezinu kāpēc. Kad noņēma nost, tad palika tādas kā rētas. Stāvēju nelaimīga un skatījos uz tiem. Meklēju kādu drēbes gabalu, atrodot kārtīgi izpurināju un apskatīju, vai iekšā nav kāds palicis. Kādu laiku stāvējusi un skatījusies uz tarakāniem, kas atradās uz grīdas (dzīvi), tad uzslaucīju uz liekšķeres un izmetu atkritumu spainī(tam ir vāks).

veata:

Stāvēju lētā dzērienu veikalā. Pārdevējai dzērienu neļāvu sajaukt. Man priekšā bija glāze. Pasmaržoju dažadus dzērienus (pudeles bija atvērtas) un pēc patikas nedaudz ielēju glāzē, pievienoju arī nedaudz saldējuma, samaisīju. Biju priecīga par sataisīto, izdzēru. Biju tāda pārpriecājusies, bet nejutos labi.

cannibalsmith:

Šonakt sapnī bēgu no suņa (bet nebija tā bēgšanas sajūta). Ieskrējos taisnā ceļa gabalā un uzņēmu pārcilvēcīgu ātrumu. Atcerējos, ka māku lidot, un pacēlos gaisā. Sanāca tik viegli, ka iesaucos "wow". Un mana balss atskanēja abās pasaulēs - tas ir, es miegā iekliedzos. Nebijusi sajūta - dzirdēt sevi divreiz. Vispār sapnis bija ļoti stabils un skaidrs. Tāds, kādi ir apzinātie sapņi. Bet šis nebija apzinātais. Lidoju ar rokām pa priekšu - rokas bija skaidri redzamas un pilnībā artikulētas. Vienā mirklī sāku zaudēt augstumu, bet sasprindzinājos un lidoju tālāk. Sasprindzinājums kā blakus efektu izraisīja pārslēgšanos uz trešās personas skatu - redzēju sevi no muguras. Ar mentālu komandu atgriezos savā ķermenī. Lidoju pretī tumši pelēkam, mutuļojošam mākonim līdz manu ceļu šķērsoja sliedes. Izlēmu nogriezties uz sliedēm: izpletu rokas un sasvēros kā lidmašīna, swooosh. Bet zaudēju augstumu un tieši virs zemes apmetu gaisā kūleni un nomainīju scēnu.

Sapņoju, ka stāstu saviem vecākiem par to, kā es iepriekšējā scēnā lidoju. Tad pamodos.

Ziniet, man liekas, ka mans sapņu "es" kļūst gudrāks - viņš inteliģenti reaģē uz sapņu fiziku. Viņš sāk apzināties, ka ir sapņu "es"! Šizo! Burtiski!

cannibalsmith:

Atrados uz Marsa (vai Mēness) nākotē. Viss apdzīvots. Satiksme ar Zemi notiek ar vilcieniem un kuģiem steam punk style - viņiem ir raķešdzinēji, un viņi attiecīgi paceļas no ūdens vai sliedēm. Es neatceros visu "stāstu" bet interesantus fragmentus. Skrienot augšup pa zemām trepēm, kas veda iekšā rotaļlietu veikalā, es domāju "o, cik reāla sajūta". Taču sapnis neapzinātais. Tad es pa starpām redzēju vīzijas par to, kā notikusi terraformēšana un kolonizēšana - līdzīgi kā multenenēs, kur tu nospied kastītei pogu un tur izlocās laukā, piemēram, atrakciju parks.

Tad es "pamodos" un attapos krēslā. Biju samiegojies - ļoti slikta redzamība. Taču es redzēju savas rokas, un kad tās kustināju, tās kļuva puscaurspīdīgas un atstāja puscaurspīdīgu roku attēlus to sākotnējos stāvokļos. Tad man kāds ieknieba. Ļoti reāli.

Tad sapnis nomainījās uz melnbaltu dokumentālo filmu par čubāru, kuru ielika kaut kādā mehāniskā krēslā un mocīja. Seno laiku zinātne, you know. Tad es pamodos.

cannibalsmith:

2007 gada 27. jūlijā.

Izeju kāpnēs un paskatos uz augšu. Pretī uz mani skatās liels suns. Uzkāpju uz bēniņu kāpņu laukumiņu un ieraugu bomzi. Bomzis visai tīrs, kalsns, un mani ieraudzījis, lūdzās, lai nedzenu viņu prom. Pārlaižot skatu kāpņu laukumiņam (kas ir krietni lielāks nekā īstenībā), ieraugu, ka tas ir apmēbelēts. Vēl ieraugu Mārtiņu, kurš mani sveicina. Acīmredzot, Mārtiņš palīdz bomzim te iekārtoties. Redzu kaudzi ar benzīna kannām piepildītām ar ūdeni. Mārtiņš tajās lej šņabi no blašķēm: atver kannu, izvelk no azoties blašķi un iztukšo kannā, utt. Tad ieraugu atvērtas durvis uz kaut kādu piekrāmētu istabu (kas reāli neeksistē), kur visi šīs mākjas dzīvokļi glabā kādas mantas. Pamanu sienas pulksteni. Tad ieraugu, ka tajā istabā bija izlietne (funkcionējoša, nevis noglabāta). Tagad tā ir pārtaisīta par pisuāru.

cannibalsmith:

Nosnaudos bišķīt. Sapņoju, ka staigājam apkārt ar Darkanu, un es visu laiku redzu mazliet kaut ko citu nekā "patiesībā". Piemēram, es ietriecos lietās, kuras neredzēju. Tas radīja problēmnas pāriet pāri ielai, jo es neredzēju visas mašīnas. Un, kad mašīna ietriecās manī, tad viņa tā "brrrrr" un difundē cauri man (it kā es būtu T1000), un aizbrauc tālāk. Katrā ziņā nepatīkama sajūta.

Aizgājām uz kaut kādu tusu, kur bija kaut kāda dārglietu izstāde. Ķipa bāra lete ar stikla virsmu, un aiz tās bārmenis, kas izniedz dārglietas nevis dzērienus. Bet ķipa tuss. Cilvēki grūstās. Atmosfēra. Es nopirku sev stilīgu gredzenu un skatījos, mož nopirkt tādus kantainus auskarus. Viss ir nenormāli bling - sudrabs un dimanti.

Darkanam kaut kāds čubārs (lisijs ar brillītiēm un melnu ādas jaku) piedāvāja sešsimto mersi(?), un "whoa" pēkšņi izrādās, ka uz deju grīdas tāds stāv. Darkans atsakās, un mēs ejam prom. Mans suns (pēkšņi izrādās, ka man tāds ir - kaut kas starp dobermani un dalmācieti) iedod man pavadu un seko mums laukā.

Atkal esam uz ielas un mašīnas brauc. Es pieķeros Darkanam pie piedurknes, lai šis pārved mani pāri, jo es tak neredzu tās mašīnas! Darkans kratās nost, un saka, lai es atveru acis. Izdaru tā un ieraugu savas istabas sienu, kuru sākumā noturu par grīdu. Es gan joprojām esmu sapnī un neatjēdzu, ka tā ir mana istaba. Manas domas: "Kur es esmu? Un kur ir Darkans?" Mirkšķinu acis, un konstatēju, ka tās slikti klausa. Plakstiņu nosegtajā redzes laukā joprojām ir redzams sapnis (ķipa split screen). Atkal aizveru acis un lidoju cauri dimensijām Darkana meklējumos. Tad pakratu galvu (nezinu kāpēc), un sākās pamošanās. Atkal esmu savā istabā, un paiet pāris sekunes, kamēr saprotu to.

cannibalsmith:

Atkal sapņoju par Ameriku. Sapņoju, ka Amerikā vilcieni pieturās neapstājas, bet tikai mazliet piebremzē, un tad ir jālec iekšā/ārā.

cannibalsmith:

Mani šonakt sapnī spīdzināja. Gribēja caurdurt ar adatām, bet es "Nekā nebija!" un pamodināju sevi. Hahā!

cannibalsmith:

Šīsnakts sapni atceros pavisam švaki. Atceros, ka mēs kopā ar darkans dzīvojām D&D pasaulē. Darkanam bija dārzs, kuru viņš steidzīgi kaplēja. Tad bija 2D fighting spēles grafikā cīņa faiteris pret mūku. Viņi abi izmantoja Enlarge Person. Cīņa bija līdzīga. Tuvu pie beigām mani uzmodināja modinātājs.

cannibalsmith:

Mēs kopā ar amerikāņiem uzbrukām Ziemeļkorejai. Ieņēmām kaut kādu ostas pilsētu. Tad mūsu pārtiju, kas sastāvēja no manis, darkans un ilitīda, kopā ar vēl kādiem čubāriem nosūtīja ar vilcienu uz ziemeļkorejas ziemeļiem. Galapieturā es no vilciena izlecu uz perona ar stilīgo trīspunktu piezemēšanos. Redzēju savu kreiso roku - man bija stilīgi cimdi. Pilsētiņā, kurā ieradāmies bija smadzeņu restorāns, un ilitīds par to bija sajūsmā. Tad mēs kaut ko darījām, neatceros. Tad Darkans nolaupīt un nolūtot amerikāņu busiņu, bet es viņu atrunāju. Tad es pamodos.