sapņojam

cannibalsmith:

Šorīt sapņoju ka cīnos ar kaut kādiem ļaunīšiem uz mēness, kas riņķo pa ūdens pasauli. Es lāgā neatceros sapņa sākumu, bet mēs ķipa viņus atsitām. Viņiem bija bāze uz planētas. Tā izskatījās kā tukšs gleznas rāmis - arī izmēra ziņā. Mēs kapsulās nolaidāmies ūdenī ap viņu bāzi. Izrādījās, ka mūsu nosēšanās kapsulas īstenībā ir maziņas un negrimst. Es tās paņēmu saujā un metu tās pret ūdeni. Tad es ieskatījos ūdenī, un tur peldēja tārpi. Tad pēkšņi izrādījās, ka tas viss ir liels akvārijs, kas atrodas virtuvē, kurā es skatos, un tur peld beigtas, resnas ķirzakas. Es bāžu roku caur stiklu, izvelku kādu ārā un besos, ka viņas beigtas. Viņas izskatījās kā no gumijas un visādās krāsās.

cannibalsmith:

Atrados uz Marsa (vai Mēness) nākotē. Viss apdzīvots. Satiksme ar Zemi notiek ar vilcieniem un kuģiem steam punk style - viņiem ir raķešdzinēji, un viņi attiecīgi paceļas no ūdens vai sliedēm. Es neatceros visu "stāstu" bet interesantus fragmentus. Skrienot augšup pa zemām trepēm, kas veda iekšā rotaļlietu veikalā, es domāju "o, cik reāla sajūta". Taču sapnis neapzinātais. Tad es pa starpām redzēju vīzijas par to, kā notikusi terraformēšana un kolonizēšana - līdzīgi kā multenenēs, kur tu nospied kastītei pogu un tur izlocās laukā, piemēram, atrakciju parks.

Tad es "pamodos" un attapos krēslā. Biju samiegojies - ļoti slikta redzamība. Taču es redzēju savas rokas, un kad tās kustināju, tās kļuva puscaurspīdīgas un atstāja puscaurspīdīgu roku attēlus to sākotnējos stāvokļos. Tad man kāds ieknieba. Ļoti reāli.

Tad sapnis nomainījās uz melnbaltu dokumentālo filmu par čubāru, kuru ielika kaut kādā mehāniskā krēslā un mocīja. Seno laiku zinātne, you know. Tad es pamodos.

cannibalsmith:

Šorīt sapņoju par kosmosu. Visas atklāta kosmosa scēnas bija no 3. personas, smukā 3D grafikā. Sākumā ceļoju nelielā man piederošā kuģītī kopā ar diviem citiem kosmonautiem. Es pats personīgi pilotēju. Skaidri neatceros, kas tieši notika, bet nebeidzās labi, or something.

Tad pa starpām es kravas kuģī vedu plazmu un mani noķēra pirāti, un izmantoja kuģī esošo enerģijas konvertoru, lai visu plazmu pataisītu par munīciju. Visu pievāca un aiztinās. Piezvanīju uz mājām un pateicu, ka man nekas nekait. Kārtībnieki plātīja rokas, sak' visa krava tāpat munīcijā pārstrādāta.

Tad es pievienojos citai komandai kā pilots uz lielāka un ļoti smuka un ātra kuģa, kas bija tādas plūdlīnijas formnas līdzīgi kā mūsdienu lidmašīnas, tikai ar asimteriskiem spārniem. Tajā braucienā arī es paņēmu līdzi savus čomus. Aizbraucām mēs uz kādu ekzotisku planētu un lidojām pa kanjonu. Planēta bija pilna ar neiespējamiem augiem un dzīvniekiem: milzu kosas, niedres (ar bumbuļiem galā), dīvainas formas koki. Milzu ērgļi un tīģeri. Scēna pārmetās: uz sauszemes cīnījās haizivs un krokodils. Haizivs iebāza krokodilam mutē savus taustekļus un sāka sūkt enerģiju ārā. (Redzes punkts: krokodila iekšas) Krokodils savukārt iebāza taustekļus haizivs taustekļos un sāka sūkt enerģiju atpakaļ. Tā viņi tur cīnījās. Viens no maniem čomiem kosmonautiem:
"Re, krokodils vinnē, haizivs tagad pārvērtīsies par smuku taurenīti!"
Un āreče, haizivs patiešām aizauga ciet: seja mute pazuda un atstāja gludu vietu, spuras ielīda ķermenī. Palika tāda kūniņa.

Tad es "pamodos" savā istabā. Mani modināja viens no čomiem. Es konstatēju, ka man vairākās ķermeņa daļās ir nobrāzumi un zem ādās izrādās nevis miesa, bet zila plazma! Tā es kādu brīdi rausījos spazmās (nu ķipa sāpes, bet nesāp. dīvina sajūta.) kamēr pamodos pa īstam.

(Piezīme: Iespaidojos no vakar lasītā Fading Suns?)