sapņojam

egucis:

Šorīt piedzīvoju interesantu sapnīti...

Sākumu īsti neatceros, bet atceros no brīžā, kad...

Kopā ar draugu ieejam pie viņa onkuļa U. dzīvoklī (kā izrādās,ka es dzīvokļa vienas konkrētas istabas izvietojumu jau vienreiz esmu nosapņojusi). Ir svētki onkulim. Daudz tautas, protams, visa ģimene. Ir vasara. Es skatos pa logu un jūtu, ka redzu vienu puisi pret kuru pēdējo bija lieliskas jūtas, bet pēc izskatas viņš izskatās kā H. Sajūta tāda, ka būtu gatava pamest visu,lai būtu ar viņu. Bet...
Beigās nevis es visu pametu, bet mans draugs pazūd kaut kur tālu prom.

P.s. Pameklējot draugos H. Atsvaidzinot atmiņu, sapratu, ka viņš ir ļoti līdzīgs vienam draudziņam. Albūmā kaķi, kādreiz bija gari tumši mati, zilas acis,patīk roks un alus, melnas drēbes u.c. lietas

antonija:
Tur bija suns, kas gribēja mani sakost, bet patvēros brāļa mašīnā. Vēlāk sapnī maldījos. Nekur netiku, jo priekšā saceltas sētas. Vēlāk izdevās vienai pārlekt pāri, jo tikko iesākta celt. Nolēmu tīties prom, jo celtniecības dēļ tik un tā viss nobloķēts. Nokļuvu kafejnīcā. Tur pa brīvu varēja dabūt zemenes. Garšoja pēc īstām zemenēm. Kad biju pa brīvu saēdusies visādas kūkas, nolēmu tomēr kaut ko nopirkt. Tikai bija grūti izvēlēties, jo viss izskatījās tik garšīgs. Skatījos uz cilvēkiem, kas tur dejoja. Pie manis pienāca franči, kas izskatījās diezgan jautri. No pazīstamiem tur bija Tīka un ieva salmiņa.

antonija:
Reizēm brīnos par lietām, kas noliktas manos sapņos, lai gan nekad pati tās neesmu redzējusi. Pirmajā sapnī es biju maza meitene un man bija draudzenes. Slapjajā zālē atradās mašīna vabolīte. To es gribēju fotografēt. Pamodos un likos sev savādāka nekā vakar.

Otrajā sapnī bija stacija. Gaidīju vilcienu. Visu uztvēru pēc skaņām, jo bija ļoti tumšs un gandrīz neko nebija iespējams redzēt. Pienāca vilciens no Jūrmalas. Kad pie tā nokļuvu, ievēroju, ka tur iekšā nav neviena pasažiera. Tad nokāpu lejā stacijā, kur bija pilns ar eglītēm. Gribēju nopirkt piparkūkas, ko pa ceļam varētu grauzt. Ļoti daudz mazgadīgo klaidoņu. Kļuva skumji, tādas elēģiskas noskaņas kā 1. kursā. Pulkstenis rādīja nesaprotamu laiku.. Es tam nepievērsu uzmanību. Nolēmu iet uz autoostu, jo zināju, ka piektdienās iet vēlais. Tomēr viss izskatījās it kā būtu agrs rīts. Tikai bez sniega. Viss pelēks. Vēroju cilvēkus un atkal sajutos labi. Nē, tomēr rīts. Tātad tikšu mājās. Uz kāpnēm redzēju vīrieša (Ilmāra Šlāpina?) galvu un sabijos. Briesmīgi. Kādu laiku stāvēju tunelī un lūkojos uz cilvēku straumi. Pakustēties nebija iespējams. Tomēr izkustējos. Kad nokļuvu autoostā, pulkstenis rādīja 33:29. Sākumā izskatījās, kā 21:29. Tātad uz autobusu vēl varētu paspēt, ja ātri skrietu. Taču, nē, 33. Kas tas par laiku? Turklāt ārā nespodra gaisma. Un izrādās, ka autoostas nemaz nav. Es patiesībā atrodos kaut kur uz Maskačkas robežas. Izrādījās, ka esmu iegājusi pa vārtiņiem, kur daudz māju. Vesels rajons. Bērneļi noplukušās drēbēs ar riteņiem braukā. Dodos prom, bet attopos Ludzas ielā. Tā gan ir īsta, kā dzīvē. Kāds nometis zālē zilas kurpes.

psihs:

Tikko kā bija 2 apzinātie sapņi, es pamodos un man bija sausa mute, tapēc domāju piecelties un aiziet padzerties, bet nevarēju piecelties, jo bija miega paralīze vel, un tad pēkšņi likās, ka apstjās sirds un mirstu, it kā uzlidoju kaut kur augšā, bet viss apkārt bija tumšs. Pie sevis domāju nē nedrīkstu vel mirt, bet pēc kāda laika it kā samierinājos, padomāju, nu labi, jauns jau vel biju, bet beidzot varbūt būs miers (no dzīves. utt.), bet pēc kāda laika, drīz pēctam pamodos. Kad pamodos sanāca velreiz aizmigt, sākumā bija tāda džinkstoņa ausīs, un es jutu, ka varu kontrolēt tās džinkstoņas frekfenci. Ļāvos lai viņa paliek arvien smalkāka, kamēr viņa kļuva par tādu kā pīkstienu, un tad es piecēlos no gultas un ieraudzīju savu logu. Šoreiz biju pārsteigts, jo nebija man apkārt tumšs, bet ārā bija gaišs, rudens laikam. Izlidoju pa logu ārā, drusku ielidoju jumtā, bet tas jau nekas. Skatos kokiem visiem vienādas lapas (zaļas, ovālas), skatos atkal uz lapām (brīnos kapēc tādas lapas), lapas paliek par kļavas lapām. Lidoju tālāk, skatos parkā kaut kāda aka, bet es zinu, ka dzīvē tur tā aka nav, skatos uz aku, un viņa paliek par krūmu. Ieraugu, pretējo māju, kas sapnī ir nevis sarkana, bet balta. Redzu, ka logā stāv kaut kāda meitene. Ielidoju pie viņas, pieskaros ar roku galvai, meitene kaut ko novicinājās ar rokām un pārtapa par vīrieti. Tad es pamodos un izdomāju, ka beidzot jāiet padzerties.

cannibalsmith:

Flash klipiņa iespaidā nosapņoju t.A.T.u. koncertu šonakt. Es neatceros, ko tieši viņas dziedāja, bet kad viņas to darīja, tad uz skatuves uzskrēja viņu līdzinieces un ķipa atainoja dziesmas ar deju. Viņas pašas bija tērptas rozā treniņtērpos. Jeļenas līdziniece bija tērpta kāzu kleitā.

Vēl, ko atradu kladē: Ejam naktī ar darkans (tusējam) un paejam garām urlām. Darkans: "Oh, shit, te tūlīt būs razborkas, tinamies patālāk!" Es uzlevitēju metru virs zemes, un Darkans mani sagrābj aiz botas un skrienot velk līdzi. Atrodam neapgaismotu pagalmu, kur paslēpties. Es lidinos apkārt un augstāk, un no augšas redzu tālumā urlas tešamies tā, ka skan. Tad atskan šāvieni. Es cenšos nolaisties atpakaļ zemē, bet aizteleportējos kaut kur. Tad atskan granātas sprādziens, kas ir tik skaļš, ka pamodina mani.

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.

egucis:

Mēs braucam ar auto. Apstājamies pie sarkanās gaismas. Tu piebīdies man klāt tuvāk, apliec savu roku man ap pleciem un pieglaudies man.

likvidet:

Interesanti, ar ko tas saistīts, agrāk līdzīgi daudz reizes bijis, un arī šonakt - briesmīga sāpe, nu, viens tēls neatlaidīgi ar pirkstu bakstīja manā kreisajā sānā un tas ir tāds diskomforts un sāp nenormāli. Atceros, ka senāk mani piemeklēja sapņi, kur es cīnos ringā un pretinieks vienmēr pamanās ar dunci iedurt, parasti mugurā, sajūtas tādas pašas, tikai vēl spēcīgākas. Nu lūk, no tās pirksta bakstīšanas es nakts vidū aiz sāpēm pamodos un domāju, ka šī jau nav pirmā reize, kad tajā pašā sānā dur, tad protams gribas pieņemt domu, ka man tiek uz kaut ko norādīts. Varu iedomāties, uz ko norāda sāpes mugurā, bet sānā, nav ideju.

cannibalsmith:

Es šonakt nosapņoju, ka Valdis (kolēģis) noslīkst. Viņš netika ārā no ūdens, jo krasts bija pārāk stāvs un nogrima. Pēc tam es skatījos dzidrajā ūdenī un redzēju, ka viņa līķis ir maisiņā ietīts Vaio portatīvais. Tas viss notika padomju laikos pludmalē, kura bija monolīta - visas smiltis bija salipušas kopā.

veata:

Lietus laikā dalīju lapiņas par Karostas bērnu dienu. Kādai sievietei nosaucu savu mobilā telefona numuru, kuru viņa pierakstīja lapiņas otrā pusē. Īsti nesapratu, kāpēc dodu savu numuru, jo nekas neskaidrs taču nevar būt – uz lapiņas viss ir uzrakstīts. Biju sanervozējusies par to, kas tad galu galā iznāks ar bērnu dienu un akciju priekš skolas. Nebija skaidra man pašai muļķīgā darbība – lietus laikā dalīt lapiņas. Jutos kā pusmiegā, ar nelieliem apziņas uzplaiksnījumiem.

cannibalsmith:

Kārtējais sapnis par Beach Party. Šoreiz darkans brauca ar tanku. Un man neatlaidīgi uzbruka sīka urla, bet es viņu visu laiku aizspēru prom. Vēl no LFFBiešiem dažus redzēju.

josephine16:

Šonakt, jau tā stipri uz rīta pusi, sapņoju ļoti spilgtu un dzīvīgu sapni par to, kā mēs tāds bariņš cilvēku (es, vēl divi a-cilvēki un trešais, ko redzēju pirmo reizi, bet sapnī es viņu pazinu)pārprogrammējām pasauli. :D Darbības vieta bija modificēta pamatskolas ēka. Sapnis vispār kopumā bija ļoti dīvains un atstāja uz mani tik pat dīvainu efektu. Viss sākās ar to, ka tas, kuru pazini tikai sapnī sāka runāt kaut kādas universālās gudrības, neatceros neko no tā, ko viņš teica, bet tas bija kaut kas ļoti svarīgs un tāds, ko tā pat vien visiem stāstīt nebūtu.. pieklājīgi? Lai nu kā, viņš pabeidza stāstīt savu stāstāmo un aizgāja pāri pa zāli un atsitās pret stūri. Es pagriezos prom, domādama, ka viņš ir beigts, bet tad kaut kādi tur viņam palīdzēja piecelties un viens, kas man stāvēja netālu, izmantojot līdzību par elektrību, apskaidroja man, kas ar viņu ir noticis. Neteros, ko tieši viņš teica, bet piemērs sapnī likās saprotams un sakarīgs. Tam palīdzēja pārvietoties uz durvju pusi, aiz kurām laikam bija slimnīca, viņš vēl kaut ko muļķīgu pateica un viņa sejas izteiksme bija galīgi tāda bērnišķīga. Pēc tā visa varēja spriest, ka viņš ir nojūdzies (vai varbūt izlikās?). Kādu brīdi stāvēju un šaubījos, bet tad apņēmīgiem soļiem devos to pašu durvju virzienā, pa kurām aizveda to tur. Man pievienojās viens no a-cilvēkiem. Gājām abi caur slimnīcas gaiteni un tālāk nonācām datorklasē, tieši uz stundas sākumu. Tur arī sastapu otru a-cilvēku. Meklēju tuvāko datoru, kas nebūtu aizņemts, bet nevienu neatradusi, aizgāju tālāk apsēsties pie viena, zīmīgi saskatījos ar otro a-cilvēku un tūliņ pat pienāca klāt kaut kāda it kā jaunā informātikas skolotāja, kas tagad aizstājot mūsu vidusskolas informātikas pasniedzēju tajā laikā. Piesēžos pie datora, paskatos un tad ar tādu pārsteigtu, bet apmierinātu izteiksmi: "Ubuntu?" Skolotāja apstiprināja acīmredzamo un sāka uzdot dīvainus jautājumus par iepriekšējās skolotājas mācību metodēm, bet uz to brīdi es jau savu uzmanības novēršanas darba daļu biju izpildījusi un pasaule bija pārprogrammēta. Mūsu mērķis bija pasteidzināt tik izsenis slavināto pasules galu un debesīs varēja redzēt saules ceļu - vairākas mazas saulītes rindā. Saule nežēlīgi ātrā tempā norietēja un tūliņ pat veica to pašu ceļu atpakaļgaitā, savukārt no ūdens visu laiku cēlās augšā tādi kā lieli ziepju burbuļi aptuveni divi metri diametrā, bet to sienas bija no diezgan bieza ūdens slāņa, tā, ka tie nepārsprāga, bet visu laiku cēlās gaisā..
Šizīgs sapnis, bet ļoti dzīvīgs.

cannibalsmith:

Sapnis sākās ar to, ka es iegādājos pus-žurku-pus-kaķi. Spicas ausis, spalvaina aste un ņaud, bet ļoti maziņš, iegarens un ar grauzēju zobiem - viņš nevarēja sakost gaļu, ko viņam iedevu. Visu sapni pavadīju vāķījot viņu.

josephine16:

Šonakt sapņoju daudz visu kaut ko un tad vienā brīdi, kad sapnī ar māšeli kaut kur gājām viņa ieminējās par to, ka nevarot atcerēties, kā te nonākusi. Tad es arī sāku domāt atpakaļ, kas secīgi noticis: "Ā, nu jā, tad bija tas, tad tas, tad.. tas bija sapnis, tas arī sapnis... ē, šitais arī ir sapnis!" Priecīgs apskatos riņķī - sapņa struktūra vēljoprojām tik pat perfekta. Nopriecājos. Māšele gan iebilda, ka šis neesot gan sapnis, bet es neklausījos un jau sāku levitēt apkārt. tas viņu laikam pārliecināja, ka tas tomēr ir sapnis, jo pēc tam vairs neprotestēja. Tad pamēģināju palidot ātrāk, bet tas prasīja lielu piepūli un gribasspēku. Pēc tam kad nolaidos atradu kādus burvju pierakstus, rādīju un stāstīju māšelei - redz, kur šitais ir cilvēks, kādu mēs viņu redzētu ikdienā, bet šite, simetriski pretī - tāds ir tā cilvēka astrālais ķermenis. Uz šito brīdi mana apziņa atkal ieslīga miegā un turpināju sapņot. Kāds cilvēks atnāca un kaut ko man pārmeta un tad es vairs neko neatceros.

cannibalsmith:

Es un sadzērusies Anna nācām mājās no Mežaparka pāri Brasas tiltam. Es viņai jautāju, "kur pārējie", bet viņa: "Nekas, es neļāvu viņiem pazust." Tilts bija tik stipri izliekts, ka pa mitro bruģi nevarēja paiet, un mēs šļūcām lejā uz dibena. Man bikses palika dubļainas. Nošļūcis lejā, es atskatījos atpakaļ, un, jā, pārējā banda arī nāca pār tiltu. Viens spīdīgi pelēkā neilona jakā ar kapuci (hip-hop meets disco girls from space stilā) čoms meistarīgi stāvus kājās nošļūca.

Tad falšā pamošanās, attapos savā gultā un ar milzīgu piepūli piecēlos sēdus. Manu istabu pildīja zaļu uguntiņu mākonis. Tad sāka nākt virsū murgu bailes. Nospriedis, ka vairs nav jautri, sāku kratīt roku, lai pamostos. Kad tas nepalīdzēja, sāku kratīt galvu. Pēc pamošanās manu redzi traucēja mirgojoši punktiņi kā televizorā, kad staciju slikti uztver. Nakts vidus. Pierakstīju visu šo un gāju gulēt.

Manas murgu bailes varētu aprakstīt tā: sagrāb kādu aiz pleciem, krati un dusmīgi dudini "dududududu". Sapnī tā protams nav īsta skaņa un vibrācija, bet tāda visu apziņu piepildoša sajūta. Baigi nepatīkami.

cannibalsmith:

Nosapņoju savu filmas "Henkoks" versiju. Īsto filmu es neesmu redzējis. Henkoks joprojām bija Will Smits, bet viņš bija filmas ļaunītis. Galvenie varoņi bija maģiska meitenīte ar saidkikiem. Henkokam bija uzdots iznīcināt lāci, kura eksistence nezinu kāpēc bija nevēlama. Bet šis to lāci aizveda uz savu privāto salu un lidinājās apkārt ar aliņu rokās un priecājās "yē, man ir lācis!". Ieradās protagonisti, bet Henkoks bija pārāk spēcīgs. Tad ieradās policija, un likās, ka Henkokam kirdik, bet šis nokrāsoja varoņus par tīģeriem, un policija, ahā, un ielika varoņus cietumā. Tad filmas epilogā tika parādīts, kā izvērtās visu dzīves daudzus gadus vēlāk. Maģiskā meitenīte atsēdēja termiņu, izauga, Henkoks novecoja, un beigās tāda scēna, kas parāda, ka viņa tagad dzīvo parastu dzīvi, cenšās savilkt galus kopā ir padevusies ikdienas pelēcībai un atmetusi cerību atriebties Henkokam.

Vēl pa starpām bija scēnas, kuras nespēju ievietot notikumu secībā. Piemēram, viena, kur Henkoks sūta savus minionus uzbrukumā uz varoņu bāzi, kas ir liels balts tornis ar spēka lauku apkārt. Un scēna, kur Henkoks stāsta ļauno midzeņu iekārtošanas speciālistam, ka viņš grib trīs pazemes līmeņus un dod to nosaukumus (neatceros).

kazimira:
mm...sapņoju par briedi un stirnu,tikai abiem bija 4 acis,tas bija jocīgi,bet sapratu,ka tas bija normāli.briedis pārleca pāri žogam un man uzbruka,es protams piespiedos pie koka un centos justies pēc iespējas neitrālāk(tas viss notika manās bijušajās lauku mājās).vēl\ak bija pusdienas pārtraukums un es uzliku uz šķīvja savu dienišķo cepto olu un šķiņti,izgāju ārā,bet tad sapratu,ka vēlos sviestmaizi.kamēr gatavoju maizīti,tikmēr ienāca kaut kādi mani radinieki puiši un teica,ka viņi arī vēlās,ar mājienu ,ka man jāpagatavo,bet es pateicu un parādīju,kur ir ola un šķiņķis, un panna,mm..bet viņi to uztvēra salīdzinoši mierīgi,tāpēc sapratu,ka kaut kas nav kkārtībā.izgāju ārā un skatos ,ka manas pusdienas ir apēstas,pretī sēdēja tētis teicu,kur palika,viņš atbildēja,ka viņi apēda,es uzbrēcu un teicu kāpēc viņš tad atļāva.tētis neko neatbildēja,es aizskrēju un nometu to maizi un pateicu,ka vispār neēdīšu.gāju uz savu iemīļotāko kalnu un traki skaļi raudāju.

egucis:

Sapnis sākas ar tusiņu pirtī. Esmu pirts telpā, kura ir neraksturīgi liela. Esmu tajā kopā ar X, kurš man sāk uzmākties un beigās viss notiek.

Tad es nokļūstu Slampē, kurā palieku pa nakti kādā mājelē. Ar nodomu,ka man vajag tajā galā palikt uz ilgāku laiku. Eju pa taku, kura atgādina celiņu, kas ar viena no vietējiem veikaliem. Redzu ejam X mammu. Bet es eju pa savu taku tālāk. Viņa skrien un panāk mani. Ar asarām acīs saka, ka es viņai pietrūkstu.

Tad es nokļūstu Rīgas jūras līča kāpu zonā, krastu tuvumā. Tās neīpaši stāvajā krastā ir koka dēlīšu celiņš, pa kuru man nevis jāiet, bet kā šķēršļu josla jāiziet. Dēlīšu celiņš ir slapjš un sašķiebies. Pa to man pretī nāk bars jauniešu. Izskatās, ka viņiem ekskursija. Kāds puisis sāk man mācīt, kā ērtāk un ātrāk pārvietoties uz priekšu. Tas kādu paziņu atgādina, [bet mans prāts laikam nespēj viņa tēlu uzcept]. Tā es klupdama un krizdama dodos pa dēļu taku...

egucis:

Viss pa vecam. Jauns dizains telpā un jauna istaba. Tumši sarkana, plaša, ar palagveidīgām nokarājušām segām. Mēs. Tu brauc prom, bet es tevi gaidīšu.

Sapņi ir viena ļauna un traka zemapziņas attēlošana...

egucis:

Parasti pirms svarīgām lietām ir sapņi par to, ka kavēju. Bet šis bija interesants ar to...

Sākas ar mašīnas nolikšanu stāvvietā, kas bija pļavā, ka lielāka daļa vasaras festu. Stāvvietas ietvēra pasākuma vietu, kur tiešām vajadzēa notikt koncertam, bet mūzika nebija dzirdama. Kad gribēju braukt uz Rīgu pie dakterītes, tad nevarēju atcerēties, kur noliku mašīnu. Paziņa A. un nepazīstama dūda kopā ar mani gāja meklēt manu auto. Tad viņas pazuda. Es turpināju meklēt, bet mašīnas bija briesmīgi daudz. Abas paziņas atrada auto, bet bija jau par vēlu, lai dotos pie dakteres, jo bija jau tumšs :D

p.s. Tātad es meklēju mašīnu līdz pusnaktij :D jo tad tagad paliek tumšs :D