pajautā! -

Atceros tikai to, ka vienā no šiem par biedru varēja kļūt tikai un vienīgi tad, ja ir psiholoģijas maģistrs. 95% pārliecības, ka tas bija par otro. Vispār tur ar aktivitāti īpaši labi iepriekš nebija. Tikko apsprieda psihologu ētikas kodeksu, palaboja un tā.
Pēc būtības asociācija ietver arī ārstus, bet otrie- tikai psihologus :D

Nē, protams, ka nē.
Ja psihologs grib pārkvalificēties par psihiatru, tad ir smuki jāmācās klāt medicīna. Tikai tad krustojas psiholoģijas grāds ar medicīnas grādu.
Cik saprotu, daudziem radies priekšstats, ka psihoterapeits arī ir sava veida ārsts?

hahaha :D
Nedabūsi gan :)

Vienkārši atceries elementāru lietu - psihiatrs ir ārsts + psiholoģijas grāds, psihoterapeits - psiholoģijas grāds + prakse.
Psihologs esmu es. Cilvēks ar psiholoģijas grādu kabatā, ar kuru var papļāpāt un parunāt par nākotnes plāniem. Būtībā mērķauditorija ir psihiski veseli cilvēki.

Te ir piliens sarkasma un piliens patiesības.
Ir, ir mūsdienās veselie, vienkārši taisa problēmas tur, kur tās nav. Katram ir kāds klupšanas akmens vai vairāki, bet tas nemaina lietas būtību. Koncentrēšanās uz melnumiem un problēmām ir cilvēku dabā. Vienmēr taču var būt labāk! :)

Nē, psihologs ir psihologs, viņam ārsta grāds nav obligāts. Attiecīgi arī darba specifika gluži cita.

Latvijā oficiāli ārsta grāds ir nepieciešams psihoterapeitiem, bet šo nosacījumu pamazām sāk apstrīdēt un nu jau Latvijā parādās arī, piemēram, mākslas terapeiti, kam šī grāda nav.

Pēc būtības, piekrītu, bet pēc likuma psihoterapeits ir ārstniecības persona, attiecīgi ir nepieciešams grāds.

Jautājums ir, kādu psihoterapijas virzienu tu izvēlies un medicīnas priekšmeti tāpat jebkurā gadījumā jāapgūst būs gan bakalaurā, gan terapijas virzienu apgūstot.

Bet nu es vēl esmu tikai students, mums vienkārši ir atkārtoti tikts uzsvērts, ka medicīniskais grāds psihoterapijā ir noteikts pēc likuma. Kā tas ir realitātē, noteikti zini labāk :)

RSU :)

Pirmajā ir cilvēki ar ārsta grādu.

Psihoterapija.lv ir senāka kvalifikācija. Skatījos, ka tiem otriem tagad arī kaut kāda laikam ir, bet ilgi tā bija tikai tāda apvienība bez īpašas kontroles un prasībām.

Manuprāt - psihoretapija.lv. Tur ir konkrēti tieši psihoterapeiti, otrajā vairāk ārsti, kas piemācījušies terapiju klāt.

Zomg lol, terapeitiem vispār nav jāizraksta zāles. Terapeitam gan ir jāspēj atpazīt stāvokļus, kuriem nepieciešami medikamenti, bet tad, ja pašiem nav medicīniskās izglītības, sūta pie psihiatra. Tieši tas jau tik bieži rada pārpratumus, ka cilvēki dodas pie psihoterapeita nevis tāpēc, lai strādātu ar sevi, bet lai viņiem kaut ko izrakstītu.

tad visi sertificētie Eiropas un ASV psihoterapeti ir lohi?

Droši vien atkarīgs no tā, ko meklē. Ja gribas kādu, kurš izraksta vai varētu izrakstīt zāles, tad jāskatās, lai ir tas ārsta grāds, bet, ja gribas, lai ar psiholoģijas metodēm brauc iekšā galvā, tad humanitārā izglītība ir svarīgāka. (Kas attiecas uz izglītību, jo gadās, ka īstais izrādās terapeits, ko teorētiski nebūtu apsvēris.)

Viens ir LŽS otrs LŽA.

Pirmie - studējuši par ārstiem, visbiežāk psihiatriem, un piemācījušies klāt psihoterapiju.

Otrie - speciālisti ar pamatizglītību psiholoģijā (vai dažās citās jomās), kas padziļināti studējuši psihoterapiju. Padziļināti - apmācības vairāku gadu garumā (atkarībā no konkrētās psihoterapijas jomas), ar sertifikācijas eksāmenu, atkārtotiem eksāmeniem u.tml. Un tā tiešām nav "kaktu" sertifikācija un mācības.

Praksē tiem pirmajiem ir tendence vairāk strādāt kā psihiatriem, kas "papildus" pakonsultē arī kā terapeiti. Daudzi caur šo apmācību vienkārši kļuvuši par ievērojami labākiem psihiatriem (ārstiem).

Par "īstiem" psihoterapeitiem noteikti gribas saukt tos otros. Protams, katrā jomā ir labi un ne tik labi speciālisti, tā arī šeit. Bet pamatā tie ir kvalificēti, labi speciālisti.

Latvija ir samērā liels izņēmums Rietumu pasaulē tajā, kā mediķi grib psihoterapijas lauciņu paturēt tikai sev un par to aizrautīgi cīnās dažādos līmeņos, gan juridiski, strādājot pie specialitātes kvalifikācijas noteikumiem, gan arī caur medijiem (vismaz kādu laiku atpakaļ žurnāls Annas psiholoģija, manuprāt, visai tendenciozi sadarbojās tikai ar ārstiem psihoterapeitiem). Normāli psihoterapeita un ārsta izglītībām nevajadzētu būt nekā saistītām.

Garš stāsts tas viss. Ja jāmeklē psihoterapeits, tad vislabāk, manuprāt, ir meklēt caur psihoterapeitu biedrību. Nu, varbūt var gadīties, ka kāds ārsts psihoterapeits "uzpeld" caur labiem, personīgiem ieteikumiem.

Ja ir problēmas, kur nepieciešama arī medikamentoza palīdzība, tad, ja vien ir nauda, šķiet vislabāk iet privāti pie laba ārsta psihiatra, kurš mācījies arī terapiju. Tāda vizīte parasti ir tikpat gara kā terapija (45 min) un var tikt pie daudz sakarīgākas ārstēšanas un rezultātiem. Bet tam tāpat visbiežāk klāt ir psihoterapija pie cita speciālista.

Ir ari otra puse - divus gadus plapat par bernibas traumam ar cilveku, kam medikamenti isteniba ir nepieciesami, nespejot diagnozi saskatit. Pie psihiatra uzreiz bija uzlabojumi.

Par to "normāli" rakstu zemāk - kaut vai no visas Eiropas un Amerikas prakses.
Viss cepiens ik pa laikam parādās par to, ka mūsu ārsti psihoterapeiti apgalvo, ka tikai viņi (ārsti) var būt psihoterapeiti. Savukārt citur pasaulē pārsvarā tie vienlīdz labi var būt gan ārsti, gan psihologi, gan vēl dažu speciālistu pārstāvji (ārstus neviens nekur prom nestumj, bet nav monopola), tā visa ir bāzes izglītība, kam "pa virsu" nopietni mācās psihoterapiju. Mūsu ne-ārsti psihoterapeiti sertificējas tāpat kā kolēģi visā Eiropā pēc Eiropas asociācijas vadlīnijām. Latvijās Ārsti psihoterapeiti, savukārt, sadarbojas ar atsevišķām ārvalstu institūcijām un iet individuālāku ceļu. Ārsti psihoterapeiti dažādas psihoterapijas papildmetodes (piemēram, KBT) mēdz apgūt ar salīdzīnoši īsu kursu palīdzību, turpretī daudzi psihoterapeiti tās bieži mācās nopietnākās apmācībās 4 gadu garumā un liek nopietnus, starptautiski atzītus eksāmenus. Protams, ne vienmēr, ne visi.

Jā, es zinu par bioķīmiju. Precīzāk - zinu, ka ļoti, ļoti bieži iemesli ir gan bioķīmija, gan psihes procesi. Un bieži arī galvenie risinājumi var nākt gan no vienas, gan otras puses. Banāls piemērs - klīniskā depresija, kur vienlīdz labi rezultāti mēdz būt gan KBT, gan medikamentozai terapijai. Ļoti daudzi cilvēki novērtē iespēju pirms vēršanās pie zālēm mēģināt tikt galā ar citiem līdzekļiem (bet es te runāju par saprātīgu terapijas procesu, kur cilvēks ir informēts par situāciju, iespējām u.tml.).

Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir redzējuši arī zinātniskas datu bāzes (un cik zinātnisku publikāciju ir redzējuši psiholoģijas maģistri!) un, jā, viņiem (atkarīgs no specialitātes) gana daudz māca arī psihiatri. Arī psihosomātiku mācās. Un katra psihoterapeita uzdevums un pienākums ir spēt atpazīt tādu traucējumu un slimību simptomus, kuros rekomendēt klientu vērsties arī pie ārsta.

Statistikas nav, spriežu pēc tā, cik zināms par daļu no ārstiem psihoterapeitiem, izsaku personīgu apgalvojumu (Bet, jāprecizē, es to vairāk saku par vispār ārstiem psihoterapeitiem kā kopumu, ne visi ir asociācijā. Pilnīgi noteikti, ka tie, kas ir asociācijā, vairāk par citiem ir fokusēti uz psihoterapiju (vs medicīnu)).

Pilnīgi piekrītu, ka gan labi, gan slikti speciālisti ir visās specialitātēs, arī šajās. Arī šarlatāni (vai drīzāk - nekvalitatīva darba veicēji) ir visur, arī pseidopsihoterapeitu un arī dažādu specialitāšu ārstu vidū. Bet nav jēgas spriest par nozarēm pēc to briesmīgākajiem eksemplāriem.

Palieku pie tā, ka to, kādu speciālistu izvēlēties, ļoti ietekmē terapijas iemesls. Piemēram, tik daudzās un dažādās attiecību problēmas, ar ko vēršas terapijā - reti tajās īpašu pievienoto vērtību sniedz medicīna. Un bērnu audzināšanā. Un tā tālāk. Galu galā, viss taču atkarīgs no tā, kāds cilvēks palīdzību meklē, kā pats ir noskaņots, kā pats grib iesaistīties problēmas risināšanā, un kādu saskaņu, sadarbības modeli izveido ar speciālistu (lai kāda būtu viņa izglītības bāze).

Un, lai nav pārpratumu, es te izsakos nevis par pašām asociācijām kā organizācijām un to virtuvēm, bet par to biedru kopumu.

Tas viss ir mans personīgais viedoklis, taču tas nav radies no tukša gaisa vai informācijas internetā, bet no dažāda veida sadarbības pieredzes.

Nu, jā, ļoti dažādi laikam, arī katra terapijas veida sertifikācijas līmenis laikam atšķiras. Nupat, pagājušajā gadā, piemēram, beidzās nopietna 3-4 gadu apmācības programma ar tiešām nopietnu sertifikācijas eksāmenu beigās, pirmā absolventu grupa valstī, tajā bija tikai ne-ārsti psihoterapeiti, ne visi nokārtoja. Tajā pašā laikā ārsti-psih. nesen izgājuši dažu mēnešu kursus bez eksāmeniem un sertifikācijas, un sevi arī tagad sauc par šī virziena terapeitiem. Es pieņemu, ka noteikti citos terapijas virzienos ir vice versa varianti, kur vieglā un virspusējā ceļa gājēji ir ne-ārsti.

Katrā ziņā - ārstu, kas apguvuši psihoterapiju, vidū ir arī tādi, kas terapijai rekomendē doties pie konkrētiem ne-ārstiem terapeitiem; visi tomēr savā starpā nekaujas.

Labi, priekā! Paceļam glāzes vai krūzes par labiem, kvalificētiem speciālistiem visās, visās jomās.

Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir pietiekami rakņājušies pa zinātniskām datubāzēm.

Un kas gan ir ne-ārsti psihiatri? Tādu taču nav.
Par psihosomatiku arī skolās māca.

Tev kā cilvēkam ar medicīnas jomas izglītību (kā jebkuram cilvēkam ar jebkuru izglītību un citiem rādītājiem) ir arī attiecīgie aizspriedumi par savu un citām profesijām, un derētu tos paturēt prātā. Manuprāt, jebkuram psihoterapeitam būtu derīgi kaut nedaudz pamācīties medicīnu, vismaz bakalaurs jau vien būtu lieliski. Un tomēr arī psiholoģijas studijās ieliek darba praksei pietiekamus pamatus par norisēm smadzenēs. Un es "kā cilvēks ar psiholoģijas jomas izglītību" varu teikt tieši to pašu, ko saki tu, no sava skatu punkta - ja ārsts medicīnu uzskata par svarīgāku nekā psiholoģiju, viņam var būt ļoti nepareizi spriedumi par pacientu. Var arī nebūt. Tā ka tā. Manuprāt, šīm lietām jābūt līdzsvarā. Cik redzu no saviem draugiem, paziņām, cilvēkiem ar medicīnas izglītību būtu veselīgi paveseļoties no pārākuma izjūtas pār citiem.
Manās acīs medicīnas izglītības iegūšana ir apsveicams un cienīgajms darbs, tomēr tas nedod iemeslu sevi likt augstāk par citiem, kur nu vēl, ja runa ir par maizes avotu - citiem cilvēkiem.

vispār jau viens var būt ne-ārsts ģimenes psihoterapeits, un otrs - ārsts psihosomatiskās veselības speciālists.

+miljons

noteikti jānoskaidro, kur viņš guvis sertifikāciju, izglītību, kas tā par iestādi. var būt pilnīgs kaktu šarlatāns, bet var būt arī, piemēram, klīniskais psihologs, kas strādā ar kursos apgūtām psihoterapijas metodēm.

Tad manas ziņas par biedrību un asociāciju darbību ir novecojušas.
bla, bla, bla, bla.
Galu galā pirms uzsākt nopietnu darbu vajadzētu apmeklēt vairākus terapeitus un priekš sevis saprast - ar kuru varēs sasniegt sev uzstādīto mērķi, ar kuru ne.

Un paldies Tev par jauko komentāru ;)