pajautā! -

Pirmie - studējuši par ārstiem, visbiežāk psihiatriem, un piemācījušies klāt psihoterapiju.

Otrie - speciālisti ar pamatizglītību psiholoģijā (vai dažās citās jomās), kas padziļināti studējuši psihoterapiju. Padziļināti - apmācības vairāku gadu garumā (atkarībā no konkrētās psihoterapijas jomas), ar sertifikācijas eksāmenu, atkārtotiem eksāmeniem u.tml. Un tā tiešām nav "kaktu" sertifikācija un mācības.

Praksē tiem pirmajiem ir tendence vairāk strādāt kā psihiatriem, kas "papildus" pakonsultē arī kā terapeiti. Daudzi caur šo apmācību vienkārši kļuvuši par ievērojami labākiem psihiatriem (ārstiem).

Par "īstiem" psihoterapeitiem noteikti gribas saukt tos otros. Protams, katrā jomā ir labi un ne tik labi speciālisti, tā arī šeit. Bet pamatā tie ir kvalificēti, labi speciālisti.

Latvija ir samērā liels izņēmums Rietumu pasaulē tajā, kā mediķi grib psihoterapijas lauciņu paturēt tikai sev un par to aizrautīgi cīnās dažādos līmeņos, gan juridiski, strādājot pie specialitātes kvalifikācijas noteikumiem, gan arī caur medijiem (vismaz kādu laiku atpakaļ žurnāls Annas psiholoģija, manuprāt, visai tendenciozi sadarbojās tikai ar ārstiem psihoterapeitiem). Normāli psihoterapeita un ārsta izglītībām nevajadzētu būt nekā saistītām.

Garš stāsts tas viss. Ja jāmeklē psihoterapeits, tad vislabāk, manuprāt, ir meklēt caur psihoterapeitu biedrību. Nu, varbūt var gadīties, ka kāds ārsts psihoterapeits "uzpeld" caur labiem, personīgiem ieteikumiem.

Ja ir problēmas, kur nepieciešama arī medikamentoza palīdzība, tad, ja vien ir nauda, šķiet vislabāk iet privāti pie laba ārsta psihiatra, kurš mācījies arī terapiju. Tāda vizīte parasti ir tikpat gara kā terapija (45 min) un var tikt pie daudz sakarīgākas ārstēšanas un rezultātiem. Bet tam tāpat visbiežāk klāt ir psihoterapija pie cita speciālista.

Ir ari otra puse - divus gadus plapat par bernibas traumam ar cilveku, kam medikamenti isteniba ir nepieciesami, nespejot diagnozi saskatit. Pie psihiatra uzreiz bija uzlabojumi.

Par to "normāli" rakstu zemāk - kaut vai no visas Eiropas un Amerikas prakses.
Viss cepiens ik pa laikam parādās par to, ka mūsu ārsti psihoterapeiti apgalvo, ka tikai viņi (ārsti) var būt psihoterapeiti. Savukārt citur pasaulē pārsvarā tie vienlīdz labi var būt gan ārsti, gan psihologi, gan vēl dažu speciālistu pārstāvji (ārstus neviens nekur prom nestumj, bet nav monopola), tā visa ir bāzes izglītība, kam "pa virsu" nopietni mācās psihoterapiju. Mūsu ne-ārsti psihoterapeiti sertificējas tāpat kā kolēģi visā Eiropā pēc Eiropas asociācijas vadlīnijām. Latvijās Ārsti psihoterapeiti, savukārt, sadarbojas ar atsevišķām ārvalstu institūcijām un iet individuālāku ceļu. Ārsti psihoterapeiti dažādas psihoterapijas papildmetodes (piemēram, KBT) mēdz apgūt ar salīdzīnoši īsu kursu palīdzību, turpretī daudzi psihoterapeiti tās bieži mācās nopietnākās apmācībās 4 gadu garumā un liek nopietnus, starptautiski atzītus eksāmenus. Protams, ne vienmēr, ne visi.

Jā, es zinu par bioķīmiju. Precīzāk - zinu, ka ļoti, ļoti bieži iemesli ir gan bioķīmija, gan psihes procesi. Un bieži arī galvenie risinājumi var nākt gan no vienas, gan otras puses. Banāls piemērs - klīniskā depresija, kur vienlīdz labi rezultāti mēdz būt gan KBT, gan medikamentozai terapijai. Ļoti daudzi cilvēki novērtē iespēju pirms vēršanās pie zālēm mēģināt tikt galā ar citiem līdzekļiem (bet es te runāju par saprātīgu terapijas procesu, kur cilvēks ir informēts par situāciju, iespējām u.tml.).

Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir redzējuši arī zinātniskas datu bāzes (un cik zinātnisku publikāciju ir redzējuši psiholoģijas maģistri!) un, jā, viņiem (atkarīgs no specialitātes) gana daudz māca arī psihiatri. Arī psihosomātiku mācās. Un katra psihoterapeita uzdevums un pienākums ir spēt atpazīt tādu traucējumu un slimību simptomus, kuros rekomendēt klientu vērsties arī pie ārsta.

Statistikas nav, spriežu pēc tā, cik zināms par daļu no ārstiem psihoterapeitiem, izsaku personīgu apgalvojumu (Bet, jāprecizē, es to vairāk saku par vispār ārstiem psihoterapeitiem kā kopumu, ne visi ir asociācijā. Pilnīgi noteikti, ka tie, kas ir asociācijā, vairāk par citiem ir fokusēti uz psihoterapiju (vs medicīnu)).

Pilnīgi piekrītu, ka gan labi, gan slikti speciālisti ir visās specialitātēs, arī šajās. Arī šarlatāni (vai drīzāk - nekvalitatīva darba veicēji) ir visur, arī pseidopsihoterapeitu un arī dažādu specialitāšu ārstu vidū. Bet nav jēgas spriest par nozarēm pēc to briesmīgākajiem eksemplāriem.

Palieku pie tā, ka to, kādu speciālistu izvēlēties, ļoti ietekmē terapijas iemesls. Piemēram, tik daudzās un dažādās attiecību problēmas, ar ko vēršas terapijā - reti tajās īpašu pievienoto vērtību sniedz medicīna. Un bērnu audzināšanā. Un tā tālāk. Galu galā, viss taču atkarīgs no tā, kāds cilvēks palīdzību meklē, kā pats ir noskaņots, kā pats grib iesaistīties problēmas risināšanā, un kādu saskaņu, sadarbības modeli izveido ar speciālistu (lai kāda būtu viņa izglītības bāze).

Un, lai nav pārpratumu, es te izsakos nevis par pašām asociācijām kā organizācijām un to virtuvēm, bet par to biedru kopumu.

Tas viss ir mans personīgais viedoklis, taču tas nav radies no tukša gaisa vai informācijas internetā, bet no dažāda veida sadarbības pieredzes.

Nu, jā, ļoti dažādi laikam, arī katra terapijas veida sertifikācijas līmenis laikam atšķiras. Nupat, pagājušajā gadā, piemēram, beidzās nopietna 3-4 gadu apmācības programma ar tiešām nopietnu sertifikācijas eksāmenu beigās, pirmā absolventu grupa valstī, tajā bija tikai ne-ārsti psihoterapeiti, ne visi nokārtoja. Tajā pašā laikā ārsti-psih. nesen izgājuši dažu mēnešu kursus bez eksāmeniem un sertifikācijas, un sevi arī tagad sauc par šī virziena terapeitiem. Es pieņemu, ka noteikti citos terapijas virzienos ir vice versa varianti, kur vieglā un virspusējā ceļa gājēji ir ne-ārsti.

Katrā ziņā - ārstu, kas apguvuši psihoterapiju, vidū ir arī tādi, kas terapijai rekomendē doties pie konkrētiem ne-ārstiem terapeitiem; visi tomēr savā starpā nekaujas.

Labi, priekā! Paceļam glāzes vai krūzes par labiem, kvalificētiem speciālistiem visās, visās jomās.

Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir pietiekami rakņājušies pa zinātniskām datubāzēm.

Un kas gan ir ne-ārsti psihiatri? Tādu taču nav.
Par psihosomatiku arī skolās māca.

Tev kā cilvēkam ar medicīnas jomas izglītību (kā jebkuram cilvēkam ar jebkuru izglītību un citiem rādītājiem) ir arī attiecīgie aizspriedumi par savu un citām profesijām, un derētu tos paturēt prātā. Manuprāt, jebkuram psihoterapeitam būtu derīgi kaut nedaudz pamācīties medicīnu, vismaz bakalaurs jau vien būtu lieliski. Un tomēr arī psiholoģijas studijās ieliek darba praksei pietiekamus pamatus par norisēm smadzenēs. Un es "kā cilvēks ar psiholoģijas jomas izglītību" varu teikt tieši to pašu, ko saki tu, no sava skatu punkta - ja ārsts medicīnu uzskata par svarīgāku nekā psiholoģiju, viņam var būt ļoti nepareizi spriedumi par pacientu. Var arī nebūt. Tā ka tā. Manuprāt, šīm lietām jābūt līdzsvarā. Cik redzu no saviem draugiem, paziņām, cilvēkiem ar medicīnas izglītību būtu veselīgi paveseļoties no pārākuma izjūtas pār citiem.
Manās acīs medicīnas izglītības iegūšana ir apsveicams un cienīgajms darbs, tomēr tas nedod iemeslu sevi likt augstāk par citiem, kur nu vēl, ja runa ir par maizes avotu - citiem cilvēkiem.

vispār jau viens var būt ne-ārsts ģimenes psihoterapeits, un otrs - ārsts psihosomatiskās veselības speciālists.

+miljons

noteikti jānoskaidro, kur viņš guvis sertifikāciju, izglītību, kas tā par iestādi. var būt pilnīgs kaktu šarlatāns, bet var būt arī, piemēram, klīniskais psihologs, kas strādā ar kursos apgūtām psihoterapijas metodēm.