Jan. 29., 2014 | 09:49 pm
No:: anna
Par to "normāli" rakstu zemāk - kaut vai no visas Eiropas un Amerikas prakses.
Viss cepiens ik pa laikam parādās par to, ka mūsu ārsti psihoterapeiti apgalvo, ka tikai viņi (ārsti) var būt psihoterapeiti. Savukārt citur pasaulē pārsvarā tie vienlīdz labi var būt gan ārsti, gan psihologi, gan vēl dažu speciālistu pārstāvji (ārstus neviens nekur prom nestumj, bet nav monopola), tā visa ir bāzes izglītība, kam "pa virsu" nopietni mācās psihoterapiju. Mūsu ne-ārsti psihoterapeiti sertificējas tāpat kā kolēģi visā Eiropā pēc Eiropas asociācijas vadlīnijām. Latvijās Ārsti psihoterapeiti, savukārt, sadarbojas ar atsevišķām ārvalstu institūcijām un iet individuālāku ceļu. Ārsti psihoterapeiti dažādas psihoterapijas papildmetodes (piemēram, KBT) mēdz apgūt ar salīdzīnoši īsu kursu palīdzību, turpretī daudzi psihoterapeiti tās bieži mācās nopietnākās apmācībās 4 gadu garumā un liek nopietnus, starptautiski atzītus eksāmenus. Protams, ne vienmēr, ne visi.
Jā, es zinu par bioķīmiju. Precīzāk - zinu, ka ļoti, ļoti bieži iemesli ir gan bioķīmija, gan psihes procesi. Un bieži arī galvenie risinājumi var nākt gan no vienas, gan otras puses. Banāls piemērs - klīniskā depresija, kur vienlīdz labi rezultāti mēdz būt gan KBT, gan medikamentozai terapijai. Ļoti daudzi cilvēki novērtē iespēju pirms vēršanās pie zālēm mēģināt tikt galā ar citiem līdzekļiem (bet es te runāju par saprātīgu terapijas procesu, kur cilvēks ir informēts par situāciju, iespējām u.tml.).
Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir redzējuši arī zinātniskas datu bāzes (un cik zinātnisku publikāciju ir redzējuši psiholoģijas maģistri!) un, jā, viņiem (atkarīgs no specialitātes) gana daudz māca arī psihiatri. Arī psihosomātiku mācās. Un katra psihoterapeita uzdevums un pienākums ir spēt atpazīt tādu traucējumu un slimību simptomus, kuros rekomendēt klientu vērsties arī pie ārsta.
Statistikas nav, spriežu pēc tā, cik zināms par daļu no ārstiem psihoterapeitiem, izsaku personīgu apgalvojumu (Bet, jāprecizē, es to vairāk saku par vispār ārstiem psihoterapeitiem kā kopumu, ne visi ir asociācijā. Pilnīgi noteikti, ka tie, kas ir asociācijā, vairāk par citiem ir fokusēti uz psihoterapiju (vs medicīnu)).
Pilnīgi piekrītu, ka gan labi, gan slikti speciālisti ir visās specialitātēs, arī šajās. Arī šarlatāni (vai drīzāk - nekvalitatīva darba veicēji) ir visur, arī pseidopsihoterapeitu un arī dažādu specialitāšu ārstu vidū. Bet nav jēgas spriest par nozarēm pēc to briesmīgākajiem eksemplāriem.
Palieku pie tā, ka to, kādu speciālistu izvēlēties, ļoti ietekmē terapijas iemesls. Piemēram, tik daudzās un dažādās attiecību problēmas, ar ko vēršas terapijā - reti tajās īpašu pievienoto vērtību sniedz medicīna. Un bērnu audzināšanā. Un tā tālāk. Galu galā, viss taču atkarīgs no tā, kāds cilvēks palīdzību meklē, kā pats ir noskaņots, kā pats grib iesaistīties problēmas risināšanā, un kādu saskaņu, sadarbības modeli izveido ar speciālistu (lai kāda būtu viņa izglītības bāze).
Un, lai nav pārpratumu, es te izsakos nevis par pašām asociācijām kā organizācijām un to virtuvēm, bet par to biedru kopumu.
Tas viss ir mans personīgais viedoklis, taču tas nav radies no tukša gaisa vai informācijas internetā, bet no dažāda veida sadarbības pieredzes.
Viss cepiens ik pa laikam parādās par to, ka mūsu ārsti psihoterapeiti apgalvo, ka tikai viņi (ārsti) var būt psihoterapeiti. Savukārt citur pasaulē pārsvarā tie vienlīdz labi var būt gan ārsti, gan psihologi, gan vēl dažu speciālistu pārstāvji (ārstus neviens nekur prom nestumj, bet nav monopola), tā visa ir bāzes izglītība, kam "pa virsu" nopietni mācās psihoterapiju. Mūsu ne-ārsti psihoterapeiti sertificējas tāpat kā kolēģi visā Eiropā pēc Eiropas asociācijas vadlīnijām. Latvijās Ārsti psihoterapeiti, savukārt, sadarbojas ar atsevišķām ārvalstu institūcijām un iet individuālāku ceļu. Ārsti psihoterapeiti dažādas psihoterapijas papildmetodes (piemēram, KBT) mēdz apgūt ar salīdzīnoši īsu kursu palīdzību, turpretī daudzi psihoterapeiti tās bieži mācās nopietnākās apmācībās 4 gadu garumā un liek nopietnus, starptautiski atzītus eksāmenus. Protams, ne vienmēr, ne visi.
Jā, es zinu par bioķīmiju. Precīzāk - zinu, ka ļoti, ļoti bieži iemesli ir gan bioķīmija, gan psihes procesi. Un bieži arī galvenie risinājumi var nākt gan no vienas, gan otras puses. Banāls piemērs - klīniskā depresija, kur vienlīdz labi rezultāti mēdz būt gan KBT, gan medikamentozai terapijai. Ļoti daudzi cilvēki novērtē iespēju pirms vēršanās pie zālēm mēģināt tikt galā ar citiem līdzekļiem (bet es te runāju par saprātīgu terapijas procesu, kur cilvēks ir informēts par situāciju, iespējām u.tml.).
Jā, ne-ārsti psihoterapeiti ir redzējuši arī zinātniskas datu bāzes (un cik zinātnisku publikāciju ir redzējuši psiholoģijas maģistri!) un, jā, viņiem (atkarīgs no specialitātes) gana daudz māca arī psihiatri. Arī psihosomātiku mācās. Un katra psihoterapeita uzdevums un pienākums ir spēt atpazīt tādu traucējumu un slimību simptomus, kuros rekomendēt klientu vērsties arī pie ārsta.
Statistikas nav, spriežu pēc tā, cik zināms par daļu no ārstiem psihoterapeitiem, izsaku personīgu apgalvojumu (Bet, jāprecizē, es to vairāk saku par vispār ārstiem psihoterapeitiem kā kopumu, ne visi ir asociācijā. Pilnīgi noteikti, ka tie, kas ir asociācijā, vairāk par citiem ir fokusēti uz psihoterapiju (vs medicīnu)).
Pilnīgi piekrītu, ka gan labi, gan slikti speciālisti ir visās specialitātēs, arī šajās. Arī šarlatāni (vai drīzāk - nekvalitatīva darba veicēji) ir visur, arī pseidopsihoterapeitu un arī dažādu specialitāšu ārstu vidū. Bet nav jēgas spriest par nozarēm pēc to briesmīgākajiem eksemplāriem.
Palieku pie tā, ka to, kādu speciālistu izvēlēties, ļoti ietekmē terapijas iemesls. Piemēram, tik daudzās un dažādās attiecību problēmas, ar ko vēršas terapijā - reti tajās īpašu pievienoto vērtību sniedz medicīna. Un bērnu audzināšanā. Un tā tālāk. Galu galā, viss taču atkarīgs no tā, kāds cilvēks palīdzību meklē, kā pats ir noskaņots, kā pats grib iesaistīties problēmas risināšanā, un kādu saskaņu, sadarbības modeli izveido ar speciālistu (lai kāda būtu viņa izglītības bāze).
Un, lai nav pārpratumu, es te izsakos nevis par pašām asociācijām kā organizācijām un to virtuvēm, bet par to biedru kopumu.
Tas viss ir mans personīgais viedoklis, taču tas nav radies no tukša gaisa vai informācijas internetā, bet no dažāda veida sadarbības pieredzes.