pajautā! -

Hz.. parādot, ka tas viss nāk ar darbu, nevis no gaisa norkīt?

Iemācot, ka ļoti svarīgs ir cilvēka raksturs, iekšējais skaistums? Jo tad iespējams tās ārišķības nešķitīs TIK svarīgas.

To var iemācīt tikai vecāki, kuri paši saprot, ka spēks nav mantiņās un konta cipariņos.;)

Kāpēc melot bērnam, ka naudā un labklājībā nav spēks?
Tikai vajag mācīt, kā pareizi pie tās tikt. Ka ir daudz jāmācās, labas atzīmes skolā vajag, lai varētu strādāt labus darbus, kuri ir noderīgi citiem un nes daudz naudas. Pastāstīt, ka ne visiem ir tik daudz naudas un, ka tas, kādas drēbes mugurā, nav atkarīgs no bērniem, tādēļ, ja kādam ir mazāk, tad ir jādod no sevis. Ja kādam nav tādas rotaļlietas, tad ir jāiedod, lai paspēlējas, jo citi jau nav vainīgi, ka viņiem nav tādas mantas. Jāstāsta, ka ir svarīgi draudzēties, kāpt kokos, bradāt pa peļķēm un taisīt sniegavīrus. Darīt visu to, ko dara bērni un, kas neprasa naudu, bet, kas ir jautrāk, ja blakus ir draugi.
Neļaut ņemt uz skolu līdzi čupām mantas, lai izrādītos (jeb uz dārziņu). Mācīt naudas vērtību – dot naudiņu un ļaut to tērēt. Bet dot santīmus, lai krāj un plāno, kam pietiek un, kam nē.

Bet noteikti nevajag mācīt, ka nauda un mantas nav nekas. Jo, mūsdienās, un vienmēr, nauda nozīmē vairāk kā daudz. Nauda ir drošība, veselība, siltums, ēdiens, izklaide.

Un vajag ar piemēriem pastāstīt, ka arī tie, kas ir trūcīgi ir labi un ļoti vērtīgi cilvēki. Kā piemēram – sētnieks, pārdevēja veikalā, apkopēja utt.

Nav taisnība, jo?

Bet firmas prezidenta iestāde var iztikt nedēļas un mēnešus... bet bez apkopējas darba, jau pēc pāris dienām visi būs šausmās un pamanīs, ka tas cilvēks nav bijis darbā.

Pie kam, tie, kuri strādā vienkāršajās profesijās ir daudz cilvēcīgāki, kā "biezie".

apkopējas no uzņēmuma vadītājiem atšķiras ar darba stāžu?

nabadzībā vajag audzināt...

Nu man bija tā. Kad bijām pavisam sīki, mums nekā nebija.. bet tajā vecumā bija vienalga. Tad mamma sāka zvērīgi strādāt un mantiskā ziņā, lai ari nebijām biezi, bet principā mums bija daudz vairāk nekā dažiem labiem citiem bērniem. tiepaši ceļojumi, tiem laikiem moderni izremontēts dzīvoklis, drēbes, kuras sūtīja ārzemju radi, utt. bet ari tas nebija svarīgi un nelika justies pārākiem.. A kas bija tas moments audzināšanā, kāpēc mēs neredzējām to, ka ir bērni, kas ir nabagāki un nelika justies pārākiem?? hz.. nav ne mazākās nojausmas..

vajag gudrus vecākus

Nu viss atkarīgs no ģimenes, kādi viņiem pašiem standarti un samaitātības pakāpe, attieksme pret apkārtējiem. Bērnam jau vnk var paskaidrot, ka ne jau labas mantas cilvēku padara labu. Nu un vēl varbūt vnk katru dienu netaisīt Ziemassvētkus, likt pašam nopelnīt ar mājas darbiem mantai ko viņš iekāro u.t.t.

Pirmkārt, bērns mācās dzīvi no vecākiem, viņi ir piemērs; ja viņi kā prioritāti savā dzīvē neizvirza materiālo dzīves pusi, tad arī bernam tas nešķitīs svarīgi; ja viņi prot sarunāties un paskaidrot, kas ir kas, kāpēc vienam ir un otram nav un kāpēc ir svarīgi dalīties, dot un ziedot, bērns to varētu ātri uztver un izprast. Otrkārt, kādas intereses tiek attīstītas, kādi pulciņi, grāmatas vs tv, iepirkšanās un vazāšanās pa veikaliem vs teātris vai pastaigas svaigā gaisā. Visbeidzot ir arī paša bērna raksturs un liktenis, būs lemts, būs nelietis, ir lietas, no kurām nevar izvairīties. Bet fakts, ka nauda un liela nauda ir atbildība, ar to jāmāk apieties, lai nesačakarētu domāšanu, attieksmi un attiecības ar citiem.
Pēc minētā piemēra tomēr šķiet, ka attiecīgajā ģimenē materiālā puse tiek uzsvērta, lietas, mantas blablabla.

Piekrītu tam, ko citi saka, bet ir vēl tā otra lieta, ka tad,kad bērns sāk iet skolā, kurā viņš pavada lielāko dienas daļu, līdz ar to izvirza blakus vecāku radītajam piemēram vienaudžu un vecāko klašu skolēnus, kā arī skolotājus, tad tai pārliecībai, kas nāk no vecākiem, man škiet, ir jābūt ļoti spēcīgai, un tādai, ka nevis - mēs tā teiksim, jo tā būtu jāsaka tādēļ, ka tas ir sabiedrībā pieņemts labums - bet gan, ka vecāki tik tiešam paši tā arī domā/dzīvo. Lai tas viņu radītais piemērs pārspētu to, ko viņi redz ārā. Jo pienāk jau arī tas vecums, kad vairs tik ļoti nešķiet, ka vecāki saka to patiesu un pareizo.

Spriežot pēc "kas VIŅIEM tur vēl ir" tas nav tavs bērns, līdz ar to varu ieteikt tikai neiespringt uz tādu lietu ieaudzināšanu šim bērnam, jo viņam to tik un tā ieaudzinās ģimenē, turklāt atkarībā no tā, kādas VIŅIEM tās ģimenes vērtības ir.

to visu atņemt ... mans domā ...

NEEEEE

Jāpastāsta, ka viss materiālais ir laicīgs, pārejošs un nepastāvīgs, un uz tāda nav saprātīgi būvēt savu dzīves pamatu, jo jebkurā brīdī tas var pazust.

Tāpēc argumentiem ir jābūt loģiskiem un atbilstošiem kritiskai domāšanai, nevis ticībai.

Vajag mācēt runāt bērniem saprotamā valodā un izmantojot viņu izteiksmes līdzekļus, nevis svešvārdus, u.tml. Es mēdzu sīkajiem (5-12g) mācīt austrumu cīņas, un tas viss ir izdarāms - kā filosofija, tā fizikas likumi.
Pa visiem gadiem izņēmums bija viens sīcis ar psihisku saslimšanu.

Bērni parasti nav nesaprātīgi, bet lielākoties problēma ir pieaugušajos, kuri pieņem, ka viņi ir, un attiecīgi ar bērniem arī runā.

oi, tas ir sarežģīts jautājums, tāpēc teikšu no savas subjektīvās pieredzes

1. Gandrīz ikviena austrumu cīņa nodrošinās to, ka bērns garīgi attīstas. Izņēmumi ir tādas cīņas kā kikcbox, box (tajos vairāk smadzenes atsit - patiešām) un kapuero (kas ir deja).

2. Es ieteiktu Taekwon-Do (ITF) vai Karate no vispārējās ķermeņa attīstības un drošības viedokļa.

2.1. TKD ITF ir labāks, jo tajā visas kustības ir bioloģiski un fiziski pamatotas, Karate ir liekas kustības. Karate arī reāli dzīvē ir mazāk izmantojams.

2.2. Karate dažiem ir labāks, jo tajā parasti nodarbībās tiek vairāk runāts par filosofiju (lai gan arī TKD tā pati ir, bet par to tik bieži nerunā, bet tas atkarīgs pilnībā no instruktora).
Taču ir faktors, kas šo priekšrocību mazina: TKD, kā arī citās cīņās, tā ir nevis filosofija, kas izveido cīņu, bet cīņa, kas izveido filosofiju.

Lai izpildītu prasības pati no sevis attīstas pārliecība par sevi, sapratne, ko cilvēks var un ko nevar, drosme, izlēmība, stratēģiska domāšana, biedriskums, citu cilvēku cienīšana, utt. Filosofiskas atziņas rodas dabīgi no pieredzes, nevis tādēļ, ka tiek ieborētas.

Principā vēl ir daudzas citas cīņas, taču bez boksa, kickboksa un kapuero vēl neiesaku aikido (lieliska cīņa, bet ir nepieciešams pārzināt vēl divās cīņās, lai sāktu jēdzīgi mācīties aikido). Pārējais atkarīgs no personīgajām izjūtām un vajadzībām.

Taekwondo (ITF) un Karate traumas gūst daudz retāk nekā futbolā, basketbolā, u.c., jo iemācās kontrolēt savu ķermeni.

Iesaku aiziet uz Latvijas TKD asociācijas mājaslapu un paskatīties pēc kāda sev tuvāka kluba: http://www.taekwon-do.lv/
Saku ITF, jo ir arī TKD WTF, kas ir vairāk sports, nekā cīņa.

Ā, vēl viena lieta, lielākajai daļai audzēkņu pēc 6 mēnešiem iestājas slinkuma posms, kad vairāk negribas, jo sāk palikt grūti. Ja to pārvar, tad ar cīņām, visticamāk, nodarbosies vēl ilgus gadus.

Tas viss, protams, mans personīgais viedoklis. Kādam citam tas būs cits.

Mhm, nebūsi vienīgais. :)

Manuprāt, Aikido nav jēgas apgūt, kamēr pilnībā no paša pieredzes nepārzin cilvēka ķermeni sitienā un kā pats minimums vismaz pārsimt izplatīākos sitienu un citu paņēmienu veidus. Cik redzēts un dzirdēts parasti tie sitieni, pret kuriem sagatavojas klasiskos Aikido treniņos ir visai neatbilstoši tiem, kā tas reāli var notikt. Rezultātā cilvēks nav gatavs tām trajektorijām un ātrumam, kādu pret viņu var pielietot cits profesionālis.
Cita lieta, ja Aikido trenējas kāds, kas to jau pārzin - un tāds cilvēks ļoti daudz ko iegūst, jo Aikido profesionālim ir lielisks un neatsverams.
Šis nav tikai mans viedoklis, to sarunās esmu dzirdējis arī no vairākiem starptautiskas klases meistariem-tiesnešiem.
Ja nekļūdos, pats Aikido izgudrotājs arī bija meistars ļoti daudzās cīņās, pirms izdomāja Aikido.

vīrs teica, ka vecāki viņam, pirms kaut ko pirkt, vienmēr ir teikuši, ka viss maksā naudu, ka tā ir jānopelna bla bla un tā lēnā garā iedresējuši to, ka dzīvē nekas nav par velti. domāju, ja bērnu ik pa laikam iepazīstināt ar darbu (nu kaut vai teiksim par atlīdzību likt darīt tos darbus, kas viņam parasti NAV jādara), tad sīcis arī sapratīs lietu vērtību un, ka nekas nekrīt no zilām debesīm.

nesavtiiba un nemateriaalisms ir labi, bet ar meeru. Pasaulee ir daudz radiijumu ar puukainiem matiem kas ir vegjetaarieshi, neko nedara bet tikai meklee sevi pa laikam uzpiipeejot zaali uz vecaaku reekjina - vinji ir nesavtiigi un nemateriaalisti.
Beernam jaasaprot naudas un lietu veertiiba, nav taa ka tikai gariigais ir svariigs, visam ir sava veertiiba.
Manupraat, visnormaalaakais veids ir likt tam cilveecinjam straadaat un pelniit, nelutinot paaraak stipri. Izejot cauri zinaamaam gruutiibaam cilveeks parasti kljuust gudraaks. Bet gudri maitas nemeedz buut, lai arii dazhreiz liekas otraadi.

Pats galvenais ir iemācīt būt laimīgam, apzinoties ka(lai to sasniegtu) var darit daudz un loti dažādas lietas, taču censties nenodarīt SEV pāri.

Viena no pamatmetōdēm ir personiskais piemērs - dzīvot laimē ar to kas ir. Pat ja ir daudz. Vai arī ja "laimei" jāatvēl ievērojama mentālo procesu dāļa;)
Īpaši moralizēt un audzināt/disciplinēt nav jēgas - tā ir tikai vecāka problēmu atstrādāšana nepieredzējušā indivīdā. Tiec ar sevi galā pati(s).
Bērns tevi novēros un vērtēs tā vai tā. Ļauj viņam pašam izdarīt izvēli un palīdzi viņam pašam to izanalizēt nevis acumirklī uzstiep savu morāli.
Pat ja runa būs par nejaukām/negatīvām emocijām galvenais - pašam atrast līdzsvaru.

Enjoy Your life with your kids.

a tu ņem par labu to filosofiju... palīdz pašam(ai) ;)

jā, salasā, vai zinies, visādus psiholoģijas jaukumus un spreidelē;> kad pašam pie ausīm spontāns velnēns vai gaudojoš ņerkstulis, cita lieta. bet tur jau tā māxla - neskatīt bērnos sevi....