Ījabs kārtējo reizi nepalaiž garām iespēju atkārtot iecienīto "Neviens [gan Marksa nīdēji, gan piemiņas atzīmētāji] neko nejēdz" mantru. vienlaikus pats viena raksta ietvaros pinoties pretrunās, no vienas puses apgalvojot, ka Markss "nes atbildību par Ļeņinu", vienlaikus pats norādot uz būtiskām atšķirībām marksismā un ļeņinismā. Arī apgalvojums par to, ka tieši Ļeņins (nevis sociāldemokrāti) ir tas konsekventākais marksisma sekotājs vairāk velk uz padomjlaiku ideoloģisko štampu atreferēšanu.

Tev, protams, vienalga, ka Markss tiešām vairākās vietās eksplicīti raksta pret sava laika "sociāldemokrātiem".

Konkrēti kurus tu dēvē par "sava laika sociāldemokrātiem"?

Jauki - ja tu būtu wikipēdijā palasījis pašai programmai veltīto šķirkli, tad izlasītu, ka "The SPD's platform would become more explicitly Marxist toward the end of the 19th century, as indicated in its Erfurt Program of 1891." :)

https://en.wikipedia.org/wiki/Gotha_Program

Visādi viņam bija. Vēsture ir gana sarežģīta. Piem., Vācijā viņam ir bijušas problēmas arī par to, ka ir bijis pārāk liberāls. (+ Socdem. tad un tagad tomēr ir dažādas lietas).

Es vairāk runāju par nekonsekvenci rakstā - nu nav viens un tas pats, kā jau tika norādīts, ļeņinisms un marksisms. + Marksa ietekme ir daudz plašāka nekā vienkārši ekonomika (ala Raudspes) vai politika (Ījabs).

Varbūt Junkeram nevajadzēja piedalīties pasākumā. Ok. Taču Ījaba argumenti pret to ir, maigi izsakoties, vāji un diezgan manipulatīvi, kas lasītāju ķer uz muļķi.

Neviens jau neapgalvo, ka ir tas pats, taču ir k a u z ā l a saikne starp marksismu un ļeņinismu, nesaprotu, kāpēc tu ļeņinismu par katru cenu gribi izdalīt kā kaut ko it kā atsevišķu, autonomu un no gaisa nokritušu. Pat visos oficiālajos apzīmējumos abi vienmēr gāja kopā caur strīpiņu.

Jā, un Marksa ietekme literatūrkritikā un soc.teorijās arī nav tā labākā, kā jau to redzam gandrīz visos rietumu humanitāro zinātņu departmentos. Vāja un realitāti sagrozoša teorija - tas nav nekas tāds, ko svinēt vai par ko priecāties

Tikpat "kauzuāla", kā Apgaismības domātāju saikne ar Franču revolūcijas teroru.

Kā kuru apgaismības domātāju. Piemēram, gandrīz visi revolūcijas kritiķi ir vienisprātis, ka Ruso ir visnotaļ atbildīgs par franču revolūciju kā tādu. Tiesa, domas dalās, vai Ruso maz uzskatāms par tipisku "Apgaismības domātāju".

Ruso "atbildība" par Franču revolūciju (sevišķi Jakobīņu teroru) ir "domu noziegums" labākajās "1984" tradīcijās.

Kauzāla saikne? Kaut kādā nozīmē jau ir, t.i., tādā, ka, iespējams, bez Marksa nebūtu Ļeņina. Tomēr no otras puses - vai varam teikt, ka Marksa teorija ir pietiekams vai (un) nepieciešams Ļeņinisma nosacījums? Par šo šaubos.
Un par strīpiņu. Tur jau tā lieta, ka viena lieta ir Marksa uzskati, bet pavisam cita ir Marksisma-Ļeņinisma mācība ar kuru Marksam ir tikai pastarpināts sakars.
Bet par "vāja un realitāti sagrozoša teorija" es labāk paklusēšu.

Pastāv gana daudz aprobēts un neskaitāmas reizes labi pamatots uzskats, ka ir Marksa "teorija" ir gan pietiekams, gan nepieciešams ļeņinisma nosacījums. Grūti saprast to cilvēku motivāciju, kuri visu laiku mēģina noliegt Ļeņina pašizpratni un viņa Marksa lasījumu: https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1913/mar/01.htm
Ir pilnīgi skaidrs, ka Ļeņinam Markss ir pravietiska figūra uz vēstures skatuves, objektīva un zinātniska + vēsturiska patiesība, kā izejas punkti, priekšpieņēmumi, uz kuriem balstoties turpināt ideju īstenot praksē. Atšķirība jau ir tikai tajā, ka Ļeņins ir vairāk marksisma praktiķis Krievijas apstākļos, savukārt Markss ir vairāk teorētiķis. Marksismā-ļeņinisma gan Iļjiča, gan Staļina variācijās ir gana daudz atsauču un pārklāšanās punktu ar paša Marksa idejām un vadmotīviem, tā ka grūti saprast, kas skaitās vai neskaitās kā pastarpināts sakars. Soc.darvinismam tad jau arī ir "pastarpināts" sakars ar nacismu.

"gana daudz atsauču un pārklāšanās punktu ar paša Marksa idejām un vadmotīviem, tā ka grūti saprast, kas skaitās vai neskaitās kā pastarpināts sakars"

varbūt būtu vieglāk saprast, ja ņemtu vērā arī pretrunas

varbūt būtu vieglāk saprast, ja ņemtu vērā tiešo pēctecību un izvērsumus. kaut vai šķiriskās apziņas koncepts - kā teiktu patreizējais ASV prezidents, very sad!

To, ka Ļeņins pats sevi un savus domubiedrus uzskatīja par vienīgajiem pareiziem marksistiem neviens nestrīdas.

Vienlaikus jābūt analfabētam, lai neredzētu, ka starp marksismu un Ļeņinismu pastāv ne viena vien būtiska pretruna. Kaut vai pašā sociālisma definīcijā, ko Ļeņins definēja, kā "valsts kapitālisma monopolu", no kuras Markss un Engelss sāktu zārkā rotēt.

Vēl viens no n-tajiem acīmredzamajiem piemēriem ir attiecībā uz partijas - nelielas, disciplinētas revolucionāru grupas vadošo lomu, kas ir acīmredzami nošpikots no Marksa un Engelsa kritizētā blankisma. Par to Ļeņinu kritizēja arī citu marksisma novirzienu pārstāvji.

Par to, ka visi dažādu novirzienu marksisti sevi un savus domubiedrus uzskatīja par vienīgajiem pareiziem marksistiem neviens nestrīdas.

Nē, Ļeņins un Engelss negrieztos no "valsts kapitālisma" definīcijas, jo viņi jau Manifestā, salīdzinoši agrīnā darbā, to redz kā efektīvu pārejas posmu uz "pilno komunismu". Tāpat arī par profesionāliem revolucionāriem Markss kopumā izsakās atzinīgi: "The Communists, therefore, are, on the one hand, practically the most advanced and resolute section of the working-class parties of every country, that section which pushes forward all others; on the other hand, theoretically, they have over the great mass of the proletariat the advantage of clearly understanding the lines of march, the conditions, and the ultimate general results of the proletarian movement. The immediate aim of the Communists is the same as that of all other proletarian parties: Formation of the proletariat into a class, overthrow of the bourgeois supremacy, conquest of political power by the proletariat."

Ļeņins pats pēc tam vairākkārt dedzīgi izsmej visus tos, kuri 19.gs. gaitā mēģinājuši Marksa doktrīnas revolucionāro kodolu nomierināt jeb buržujiskot.

Vispār valsts kapitālisma jēdziens kā tāds radās pēc Marksa un Engelsa: The term was first used by Wilhelm Liebknecht in 1896.

Arī atzinīga izteikšanās par profesionāliem revolucionāriem ir tālu no atbalsta ļeņiniski elitārai partijai.

"Pat visos oficiālajos apzīmējumos abi vienmēr gāja kopā caur strīpiņu."

totalitārisma greizie spoguļi nav uzticams avots.

ideoloģijai nav jābūt no gaisa nokritušai, lai tā sagrozītu savu iedvesmas avotu; runāt par nokrišanu no gaisa ir uzskatāms salmu vīrs.

piemēram, starp tavu komentāru un šo atbildi arī ir kAuZāLA saikne.

Marksa ideju ietekme ir bijusi tālejoša, un viņa kapitālisma kritika ir laika pārbaudi izturējusi un saglabā aktualitāti

nē, ir ļoti nopietni jāuztver jebkura politiskā režīma ideoloģiskās pašizpratnes un leģitimizācijas formas. ir jābūt bezgala ciniskam vai iedomīgam, lai no rietumu akadēmiķa krēsla pamācītu, teiksim, Staļinu, kā tad tas komunisms kata Marxon būtu PA ĪSTAM būvējams. citādāk ir vairāk nekā traģikomiski, ka visi iespējamie marksismi un komunismi - ar tos pavadošo sociālo eksperimentu neveiksmēm un tīšām ļaunprātībām - pēc Marksa ir vai nu viņu nepareizi sapratuši, vai sagrozījuši, vai izdomājuši kaut ko citu. viss šis plašais spektrs, no Fuko līdz Altisēram, no Ļeņina līdz Kautskim un Bādera-Meinhofas bandai vai Polam Potam tomēr atsaucas uz Marksu. kas liek domāt, ka kaut kas laikam nav kārtībā ar pašu "tēvu".

jā, Marksa ideju ietekme tiešām ir bijusi tālejoša, par to neviens nešaubās, šaubās tikai par to, vai šis tālejošums un "filozofija, kuras uzdevums ir nevis skaidrot pasauli, bet to mainīt" ir devusi cilvēcei ko tiešām vērtīgu un morāli labu, daudzi uzskata, ka drīzāk tieši pretējo. par to, cik vāja, anahroniska un caurkritusi ir tieši paša Marksa kapitālisma kritika jau gana daudz rakstīts gan šeit, gan visur citur, kur palicis kaut mazums intelektuāli godīgu cilvēku.

nelasu, ko tu raksti, izpisteni

aizej labāk iedzer kādu dziriņu, palasi kādu Marksa hemoroīdiņu un nīgri paklabini datoriņu par labu apspiestajai pamatšķirai

tavi teksti ir paredzami; to formula ir trula, vienkārši būt intelektuālai miskastei vienā virzienā. ja es gribētu, es varētu darīt to pašu tavā vietā vēl labāk, bet tikmēr tu nespētu iekāpt citu ādā, jo vienkārši esi pārāk neattīstīts lohs, un tavs risinājums ir nevis nebūt loham, bet vainot pasauli, ka neviens tevi neciena

Dieva dēļ, paturi savus iracionālos estētiskos spriedumus savā vēstures mēslainē - ja nemaldos, pasauli pie visa un necieņas vaino tieši marksisti un viņu klabinošie līdzskrējēji un atmazgātāji. iesaku atbrīvoties no ideoloģiskiem murgiem un domāt brīvi :)

godīgi, tavi teksti ir intelektuālas samazgas; reakcijām uz tiem ir tikpat liela nozīme kā jebkuram citam smirdošam netīrumam, ko cilvēki nevēlas savā klātbūtnē, tikai tu esi sevi pārliecinājis, ka riebuma izrādīšana būtu "uzvara"

droši, tu drīksti pabārstīt vēl pērles cūkām, tavi vārdi kā kiberpanku revolucionārais terors kādu varētu pat ieaijāt miegā.

var just - resentiments, ka Lielais Notikums jebšu Revolūcija (atpestīšana no pasaules) vēl nav notikusi par spīti svētīgiem solījumiem! - laikam noslāņojies tādā skābā sarūgtinājumā. gluži kā visiem čīkstuļiem, kuri nespēj samierināties ar jauno status quo, kurā viņu kreisās idejas paliek arvien mazāk relevantas un parlamentos neiebalsojamas, he he

Pēc šāda komentāra varētu padomāt, ka krišjānis un komentārietis ir dažādas personas.

Raksts vienkārši norāda, ka Junkera attieksme nav diez ko taktiska, ņemot vērā, ka ļoti daudz ES valstis ilgu laiku pret savu pilsoņu gribu dzīvoja tādās uzspiestās sociālās organizācijas formās, kurās vairāki kaut vai "Komunistu manifesta" punkti tiešām tika izpildīti.
Ļeņins tiešām ir visai uzticams Marksam, lai gan proletariāta diktatūra ir doma, kas šur tur pavīd Marksā, pie Ļeņina, ņemot vērā vēsturisko situāciju un nepakļāvīgās tumsonīgo zemnieku masas, šī ideja iegūst teorētisku briedumu, izvērsumu un nopamatotību.

Latviski labs, ticams un izsmeļošs marksisma-ļeņinisma kauzālās saiknes raksturojums sniegts Benta Jensena "Lielajā gulagā", kas ir ne tik daudz darbs par lielo gulagu, cik par rietumu intelektuāļo hronisko acu pievēršanu uz zvērībām, kas pastrādātas praktiskā marksisma vārdā.

Nu, tiešu saikni var uzrādīt arī starp marksismu un abolicionismu. Vai, piem., literatūrkritiku, socioloģiju, eksistenciālismu utt. Ar to vien pietiktu, lai svinētu viņa jubileju. Uzsvaru likt tikai uz politiskajām sekām ir pārāk vienkāršoti.

Turklāt joprojām nav skaidrs, kāpēc lai Markss būtu atbildīgs par sekotājiem, kas patvaļīgi pārinterpretēja viņa darbus savām vajadzībām?

Nē, starp marksismu un abolicionismu t i e š u saikni nevar novilkt, lai vai cik ironiski tu to biji domājis, tāpat arī starp marksismu un eksistenciālismu ne. ES ir politisks bloks, Junkers ir politiska persona, un liela daļa no dalībvalstīm cieta zem uzspiestiem politiskiem režīmiem, kuri sevi apzināti un mērķtiecīgi apzīmēja kā marksistiski-ļeņiniskus polārā opozīcijā kapitālistiski-buržuāziskām demokrātijām. Pasākuma cinisms - ko gan diemžēl nepiemin Ījabs - turklāt slēpjas tajā, ka tas ir Ķīnas Tautas Republikas kūrēts pasākums, kurā svinīgu uzruna saka it kā "atvērtās pasaules" epigonis.

Tā ir viena no Ījaba un citu komentētāju tēzēm, ka runa nebūt nav par patvaļīgām pārinterpretācijām, bet gan par konsekventu un loģisku Marksa tēžu novešanu līdz praktiskai īstenošanai un izvērsumiem. Piemēram, Ījabs mēģina uzstāties kā klasiskais liberālis, kam patīk atvērtās sabiedrības ideja, bet Markss ar draugiem klasisko liberāļu atvērto sabiedrību izsmēja kā buržuju liekulību un reakcionāru ideoloģisku apmānu. Utt. Ir pavisam vienkārši - Markss ir atbildīgs par sliktu un neadekvātu kapitālisma politekonomijas kritiku, kā arī par vēl sliktākiem piedāvājumiem šo iekārtu gāzt. Ir ļoti labi zināmi Marksa uzskati gan par, piemēram, zemnieku karu Vācijā, gan par franču revolūciju un arī 1848. gada revolūcijām.

Doooh. Ījabs savā rakstā tieši pasaka, ka "saukt to par Marksa ideju īstenošanu nozīmē atzīties pilnīgā nezināšanā par viņa rakstīto". :D

Lai nebūtu nekādu ilūziju: https://en.wikipedia.org/wiki/Dictatorship_of_the_proletariat#Karl_Marx

Īstenībā fui, tava un līdzīgu atmazgāšanas mēģinājumu rezultātā nākas vēlreiz palasīt Marksa tekstus, to pašu Gotas programmas kritiku un Pilsoņkaru Francijā, un, patiesi - Junkeram ne tikai nevajadzēja teikt runu pasākumā, viņam vajadzēja būt morālam un politiskam pienākumam kārtējo reizi nosodīt Marksu. UN t i e š i tāpēc, ka viņa murgainās domas, idejas, izteikumi un kritikas ir tik katastrofāli ietekmējušas filozofijas, politikas un sociālās domas vēsturisko gaitu.

Ok, marksisms ir dažāds, bet visām interpretācijām ir robežas. Ja Junkers sevi prezentē kā marksistu, tad ņemot vērā Marksa attieksmi pret birokrātiju, viņam vajadzētu kapā otrādi apgriezties. Bet tādi jau tie rēgi ir.

Bet tas paredz pieņēmumu, ka ir jāpiekrīt visām x domātāja tēzēm, lai varētu viņu slavināt. Apskatījos Junkera runu - neizskatās, ka viņš prezentē sevi kā tīru marksistu - drīzāk izceļ viņaprāt Marksa pozitīvo ieguldījumu.

Tas vispār ir grūts jautājums, ko nozīmē būt marksistam? Nedomāju, ka jāpiekrīt visām tēzēm. Drīzāk nebūt pretrunā pamatlietām.

Neplānoju iepazīties ar Junkera runu, tāpēc, ka viņa politiskā pozīcija kā EK pārstāvim vairākos svarīgos jautājumos ir tik pidarīga, ka tam ko viņš saka vai nesaka kaut kādā runā nav nekādas nozīmes. Tīrs ad hominem no manas puses.

Tas ir līdzīgs jautājums - ko nozīmē būt kartēzietim? Vai pietiek tikai ar duālismu vai arī jāpārņem viņa epistemoloģija un fizika? Šķiet, ka tas viss ir atkarīgs no konteksta.

Iedomājies kādu Džovanni Džentilem veltītu pasākumu, kurā arī tiktu izcelti viņa ideju pozitīvie ieguldījumi x lietās, y periodā, z reģionā. Tas pavisam noteikti izsaukti morālo sašutumu plašā sabiedrības un komentariāta daļā, turklāt iedomājies, ja pasākumā šādu runu teiktu kāda augsta ES amatpersona.

Varēji jau vēl ko radikālāku izvēlēties. Bet principā - ok, labprāt iepazītos ar pirms 20.gs. domātājiem pret kuriem nevarētu būt nekādu pretenziju.

Nu, radikālisma jeb tīri kategoriju ziņā neredzu sevišķu atšķirību starp Džentili un Marksu.
Pretenzijas var un tām vajag būt pret jebkādiem domātājiem, tas ir normāli. Cita līmeņa pretenzijas parādās sevišķi pret tiem domātājiem, kuru idejas ir apzināti mēģināts īstenot politiskā un sociālā praksē.