Starp citu, rīplejā patlaban var noskatīties "Melno samtu".

Ar patīkamu izbrīnu ieraudzīju, ka Prometejs ir izdevuši Ambēras hroniku pirmo divu grāmatu tulkojumu latviski.

Jāsaka, viena no tīņu gadu aizraujošākajām grāmatām, kura man veiksmīgi aizstāja to, kas, iespējams, vēlākām paaudzēm būs bijušas Troņu spēles (ja Troņu spēles būtu vairāk saistītas ar šībrīža Zemes realitāti, mazāk asiņainas, inteliģentākas un nedaudz asprātīgas; ne jau velti Dž.R.R.Mārtins bija Zelaznija draugs un sadarbības partneris, un viņa Zelaznija nekrologs ir visai trāpīgs).

Tā kā daudzas rindkopas angliski teju atceros no galvas un Zelazniju, līdzīgi kā citu poētiskas ievirzes prozu, tulkot nav viegli, ar bailēm vēru vaļā, lai redzētu, ko Uldis Šīns ir paveicis.

Visā visumā, izskatās gana pieklājīgs darbs. Ir sajūta, ka pie detaļām piestrādāts. Tiesa gan, ir atsevišķas vietas, kur šis tas duras acīs, bet visā visumā es teiktu, ka ir izdevies pārcelt oriģināla tempu un izteiksmes stilu, nebūt ne viegls uzdevums.

Pirmajās lappusēs man iedūra tikai "Laughing Boy" tulkojums kā "Smejošais zēns", jo biju pārliecināts, ka tā ir manis nekad neskatīta, bet atsauce, ko nu nekādi nevajag tulkot burtiski.

Pameklējot un pajautājot forumos, izrādījās, ka "Laughing Boy" ir bijis gana populārs 1940-1960 frazeoloģisms:

"An ironic term of reference or address for someone of a morose disposition or gloomy countenance. First recorded in 1940 ..." // OED

Un tad man bija jāpadomā, nu, jā atstāts burtisks tulkojums, bet vai tā bija paviršība vai nespēja atrast latvisku analogu?

Bet, ja arī varētu atrast analogu, jārēķinās, ka tas ir tīri vienreizējs apzīmējums personāžam, kam veltīta puslappuse nedaudz iepriekš, un no kura stāsts aiziet prom. Kā varētu tulkot "Laughing boy", lai latviski nebūtu pārpratumu šādos apstākļos? Trilemma.

Sviesta Cibas muzejs, tad šī intervija noderēs: Intervija ar Andras Neiburgas dienasgrāmatu sastādītāju Ilmāru Šlāpinu.

Un tad otra būtiskā doma šajā intervijā (atkal atcerējos, kā Ilze Knoka veca, tizla skapja dēļ zaudēja Rakstniecības muzeja direktores amatu, nu labi, iespējams, viņa nebija jaukucīte saskarsmē ar padotajiem, bet, šķiet, būtu pret dažādu krāmu vākšanu, piemēram, tādu, kā Māra Čaklā trenažieris vai Ineses Zanderes ķivere):
- Memoriālo muzeju laiks ir neatgriezeniski pagājis. Tādi muzeji, kāds ir Veidenbaumam, Akurateram, Vācietim, es domāju, vairs netaps. Dažādu iemeslu dēļ. Mūsdienās rakstnieks dzīves laikā ir kādas piecpadsmit reizes pārcēlies. Kur tad viņam iekārtos to istabiņu?
- Mums zudīs iespēja redzēt viņa gultu un rakstāmgaldu?
- Jā, tās visiem vienādās IKEA gultiņas nav jēgas atstāt. Rādīsim nestrādājošo, noputējušo datoru? Baigi interesanti uz to skatīties! Bibliotēku gan varētu atstāt kā memoriālo grāmatplauktu. Mums jau ir šāds piemērs – Normunda Naumaņa grāmatplaukts aizceļoja uz Nacionālo bibliotēku. Nav un nebūs Naumaņa memoriālā dzīvokļa, bet tur viņa tahta un memoriālais grāmatplaukts paliks. Mūsdienu muzeju ideoloģija, kā tiek veidoti muzeji, ir mainījusies. Medicīnas muzejā ļoti spilgta bija Kaspara Vanaga akcija ar izstādītajām ārstu brillēm un pildspalvām kā bezjēdzīgu materiālu, kas stāv muzeja arhīvā un aizņem vietu (izstāde Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs, kuratori Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags – U. A.). Viņš mēģināja sākt diskusiju, ka tas ir jāpārskata un mūsdienās ir jāstrādā citādi.

(Tikai piebildīšu, ka šo diskusiju mēģināja aizsākt tieši Knoka.)

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.

Šodien uzzināju, ka cilvēki ir uzskatījuši par lietderīgu specifiski nošķirt diskalkuliju-- to mēdz dēvēt par matemātisko disleksiju. Un izrādās, ir pamats to izdalīt:


Dyscalculia is associated with dysfunction in the region around the intraparietal sulcus[6] and potentially also the frontal lobe.[7][8] Dyscalculia does not reflect a general deficit in cognitive abilities or difficulties with time, measurement, and spatial reasoning.[9][10] Estimates of the prevalence of dyscalculia range between 3 and 6% of the population. //Vikipēdija

Pagājušā gada skriešanas bilance ir ok (kādi 830 km). Nē nu, atklāti sakot, tas ir vairāk kā 2023. gadā, kad vairākkārt satraumējos un tad novēloti sāku rehabilitāciju, tāpēc kopumā šis 2024. bija labs gads, jo neatlaidīgi turpināju atgriešanos uz skriešanas takas ar regulāru darbu pie fizioterapeita. Šķiet, 2022. gads ir bijis tas gads, kad esmu (varbūt) sasniedzis skriešanas labākos rādītājus, bet negribas atmest mērķi beidzot noskriet pilnu maratonu, varbūt kādu no lielajiem pasaules maratoniem. Bet nu šajā 2024. gadā daudzmaz nostabilizēju citādu skriešanas rutīnu, bez ambicioziem treniņplāniem, tikai ar mērķi skriet 2-3 reizes nedēļā un vismaz kādus 7-9 km vienā reizē. Pagaidām palikšu pie šīs ikdienas, varbūt biežāk atgriezīšos pie garākiem skrējieniem reizi nedēļā. Skaidrs ir tas, ka vairs neesmu nekāds jauneklis, jāpieskata sevi, sava veselība.

P.S. Ārpus “9min” jautājums – vai un kā gramatiski pareizi var pateikt “jāpieskata sevi”, tak vietniekvārdiem arī vajadzētu būt nominatīvā pēc vajadzības izteiksmes, ne?

čau, 2025! šon nomaucos no auļojoša zirga. nē, ar auļojošu zirgu. nu, ja pavisam precīzi, tad zirgs paklupa kaut kādā caurumā zemē, pakrita uz priekškājām, bet es turpināju kustību uz priekšu pār viņa plecu.
labajās ziņās - kāja nepalika ieķērusies kāpslī un es nevilkos pēc tam viņam līdzi (jo viņš uzreiz pieleca kājās un turpināja diebt pakaļ Valensim). pavadas palika uz kakla un viņš nesapinās un nesaplēsa iemauktus. un Marta viņu paspēja noķert un viņš viens pats nenesās pār šoseju uz mājām.

visādi citādi beidzot bija ļoti skaista ziemas diena, pēc kādas sen biju ilgojusies - saule, sniegs (varēja gan vairāk) un -7.

tā vispār man šim gadam nav nekādu mērķu, plānu vai apņemšanos. tikai vienkārši izdzīvot. pagājušā gada plāni un mērķi un cerības izrādījās tik kosmiskos attālumos no realitātes, ka man tagad pat bail kaut ko, kaut nedaudz konkrētu vēlēties. nē nu labi, es tomēr ceru, ka šis, pārmaiņas pēc, būs foršs gads. lai ko tas arī nenozīmētu.

Esmu atgriezies pie “9 minūšu” koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laikam piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices “Pikto sentimentu” palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais “9min” ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)

es saprotu, ka tajā pašā vakarā ir Aleju jaunā ieraksta prezentācijas koncis, bet tas ir turpat blakus un mierīgi var paspēt abus, jo mēs sāksim laicīgi - karoč, 30. janvārī 19.00 Briānielas Valmiermuižā būs gada stilīgākais pasākums - Rīgas minku fotoizstādes atklāšana + Difūzijas augšāmcelšanās koncerts.

https://www.instagram.com/riigasminkas/
https://www.facebook.com/events/1676438866269267

nedēļas hailaiti:
* mēģināju ārstēt depresiju (ne savu) ar durakiem. varētu teikt, ka sanāca;
* ielīdu Niedrājā;
* 2025 sagaidīju Nurmē. bija ok;
* gada pirmo dienu vāļājāmies, ēdām, bindžojām Master of None un oksitocīnējām. man ļoti patika;
* gada otrajā dienā apmeklēju Liberta izstādi ar Andri K. un K. arī ļoti patika;
* 5d uzradās ziema. bijām ar Martu un Leo apvidū. zirgi akumulējuši enerģiju un traki. pilns lucernas lauks ar stirnām un lapsām;
* 6d turpinājās ziema, turklāt spīdēja saule. bijām ar Martu un Valensi apvidū. zirgi akumulējuši enerģiju un traki. pilns lucernas lauks ar stirnām un lapsām. nolidoju no auļos paklupuša zirga. atdauzīju muguru;
* 7d - ko darīt, ja esi iepriekšējā dienā nomaucies no zirga un pie dažādām kustībām + staigājot sāp mugura? jā, braukt vienai pašai slēpot. atklāju sezonu Ozolkalnā. slēpojot nekas baigi nesāpēja. bija gan daudz cilvēku un garas rindas pie lēnā krēslu pacēlāja (vienīgā, kas darbojās), bet es priecājos, ka aizbraucu. gribas vēl. sadraudzējos ar random tēta vecuma kungu. bieži braucām kopā augšā.
* it kā jūtos atpūtusies no darba, bet tas diemžēl nenozīmē, ka būtu parādījies darbaprieks. jau intensīvi prokrastrinēju.

Es tā arī neizlasīju rakstu, ko veca krievu paziņa man atsūtīja - par viņas grūtsirdību, depresiju, nomāktību. Viņas aiziešanu prom no svarīgas institūcijas Maskavā. Rakstu vajadzēja tulkot. It kā divi klikšķi, bet nespēju to izdarīt. Es nojautu par, ko tas ir. Es gribēju izlasīt, bet kaut kādi spēki mani atturēja. Vienkārši es nespēju vairs just līdzi krievu kulturāļu vaimanām - īpaši tiem, kam dzīve ir citās zemēs. Laba dzīve, sakārtota, nodrošināta. Man uzdzen nelabumu viņu atgriešanās pie sentimentāliem stāstiem, - kā viņiem nācās pamest darbus divdesmitotrajā gadā. Citiem nācās emigrēt. Tagad viņi socmedijos šēro stāstus par Palestīnu. Jā, es viņiem kādu brīdi jutu līdzi, bet tagad vairs nē. Man viņi joprojām simpatizē kā cilvēki. Viņi ir interesanti. Atceros mūsu sarunas par mākslu, kultūru, aktīvismu - jā, es sirgstu ar sāpēm par šo aizgājušo laiku, bet es nezinu, kā ar viņiem vairs runāt šodien. Ko teikt? Es Ziemassvētkos sev uzdāvināju Zabužko "Planēta Vērmele" - gribu drīzāk būt sarunā ar to.

Kad sniegs var būt glābiņš un prieka avots! Labrīt!

Cik šaura telpa,
Ko acis aptver!
Un redzamā debess
Galvu spiež.

Aiz jūdžu kalniem
Jau zeme beidzas,
Virs mākoņiem pakārtas
Zvaigznes mirdz.

Dūcošā steigā
Uz priekšu mūs aizrauj
Gaismas tālē
Mūžīgais laiks.

Bet tāle tālu
Un nenāk tuvu,
Un neatkāpjas
No papēžiem nakts.

Rainis

mjā. nu šis bija ļoti savāds gads. man skan galvā teikums - "pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". šim gadam pirmais gals bija apātiski apdedzis, otrais - dinamiski. pa vidu bija vasara. ļoti romantiska, tomēr arī mokoša vasara. es nesaprotu kā vienā gadā var notikt tik daudz, turklāt lielākoties huiņas (dārgie lasītāji, piedodiet, ka šogad tik daudz lamājos savā cibā, bet tas mazliet palīdz distancēties no tām huiņām. es ceru, ka man nākamgad nebūs vajadzības tik daudz lamāties). man kopumā gāja ritīgi grūti. BET - kā K teica - viņš neatceroties, kad es iepriekš esot likusies tik dzīva un man esot glovs, arī, kad es esot bēdīga. laikam jau labāk tā, nekā apātiskā numbnesā. un - diezgan daudz gāju uz končiem, teātri un klausījos mūziku un pēc savas iniciatīvas satikos ar cilvēkiem.
šogad nomainīju darbu, mira tuvinieki, zirgs lielāko gada daļu bija uz slimības lapas, netiku galā ar dārzu, klašoju ar māti (un brāli), dirsā ar finansēm, izšķīros un iemīlējos.
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa


( mēnešu hailaiti )

Gribētu dzirdēt, kuram nebesī visas tās gada atskaites, ko cilvēki pamanās sabāzt soctīklos. Kādas medaļas nopelnījuši, paaugstinājumus saņēmuši, jaunos darbos iesēdušies, stipendijas atķeksējuši, kādās valstīs degunu iebāzuši blah blah blah.

Vakar vīlos seriālā A Murder at the End of the World. Brit Marling viesa cerības, jo mīļš man viņas The OA (tā mistiskā, metafiziskā noskaņa - kaut kas ko pēc tam esmu noķērusi Amerikas Rietumu krastā), taču A Murder šķita nesakarīgs mistrojums, - kārtējā slepkavība, kārtējais mūdīgais telpiskais ietērps, bet plakani personāži, bezjēdzīgi dialogi. Vienīgi Corina un Dickinsons baudāmi (Dickinsons vispār kļūst par manu pēdējā laika lielāko atklājumu, spilgti atmiņā jau no Trust skatīšanās brīža). Eh, arvien grūtāk ir atrast seriālus, kuros iegrimst. Mana vizuālā pieredze ir jau slāņu slāņiem sagūlusi un prasības ir tikai augošas.

Pandēmijas laikā mans guilty pleasure bija komentēt konspiratoristes un toksiskās ezotēriķes Instagramā. Tas loks ir noslēdzies. Meklēju jaunu guilty pleasure.